2 °C
Ziedošais Vērmanes dārzs – vai maz aizdomājamies, kas rūpējas par šo gaišo prieku? Viens no šī parka darbarūķiem ir dzejnieks Gaiķu Māris, īstajā vārdā Māris Rozentāls. Viņa garā bārda vairāk gan raisa asociācijas ar kādu pasaku rūķi, taču īstenībā Māris strādā uzņēmumā "Rīgas parki un dārzi".
Turklāt ir autors jau trīs dzejas grāmatām: "Mugursoma", "Gribu ēst" un nu jaunākajai "Traka lapsa pār ceļu", ko vēl var iegādāties, piemēram, Jāņa Rozes grāmatnīcā.
Jautāts, kāpēc Māra apģērbs ir tumšs kā nakts, dzejnieks atteic, ka nevēlas būt raibs kā reklāmas stabs.
"Visbiežāk esmu melnā – tāds kā Maļēviča "Melnais kvadrāts", kurā pausts, ka mākslā sasniegts viss, neko pielikt, ne atņemt...
Melns – tā ir pietātes un korektuma robeža.
Pietiekami stilīgs, atturīgs, neuzkrītošs, taču nekad banāls. Nevajag melno saistīt ar kādām sociālām tendencēm, dvēseles stāvokļiem, piemēram, skumjām..."
Taču daudzkrāsainu pamanu arhitekti Ievu Orbidāni, kura strādājusi pie, piemēram, viesnīcas "Hilton Garden" projekta, bijušā Preses nama jaunā piebūves kompleksa.
Viņa ir arī dejotāja – pārstāv Dienvidindijas klasiskās dejas stilu "bharatanatjam", kas attīstījies no senām tempļu deju tradīcijām. "Spilgtuma ziņā man patīk sarkanā, taču tagad esmu iecienījusi pelēko toni."
Viņas plecu soma iegādāta Taivānā, lielais turku sultāna gredzens ar tumši zaļo akmeni akmeni – Turcijā.
"Man patīk greznība nelielos akcentos," teic Ieva.
