Formāls mūsu tikšanās iemesls ir Ziemsvētku koncerti. Neformāls? Tas, ka viņš prot klausīties. Jo ar prasmi klausīties sākas gan mūzika, gan dialogs, gan piepildīts klusums. Zigfrīds Muktupāvels. Par to, kas šaipus cietokšņa sienas.
Intervijas pirmpublikācija žurnālā "Mājas Viesis" 2019. gada decembrī.
Gada nogalē Mūzikas namā “Daile” un arī citviet Latvijā skanēs jūsu un Raimonda Paula Ziemsvētku koncerti. Ar ko iepriecināsiet?
Mana pati pirmā Ziemsvētku dziesma bija Raimonda Paula “Baltā saule”. Es ļoti labi atceros senus, pat ļoti senus savas dzīves mirkļus, un šo es atceros pavisam noteikti un skaidri. Man bija trīs gadi. Pie Ziemsvētku eglītes es nodziedāju dziesmu. Tīri un labi nodziedāju. Vai vismaz tīri labi. Taču līdz pat šim brīdim nesaprotu, kāpēc pieaugušie smējās. Ģimenes lokā bērns svētkos pie eglītes dzied, lai saņemtu dāvaniņu…
… bet pieaugušie pie vārdiem “sirds kā pirmoreiz tevi un sevi un vasaru jūt” nez kāpēc smejas…
Tieši tā! Es biju izvēlējies šo dziesmu, jo tā man ļoti, ļoti patika. Un vēl joprojām patīk. Tāpēc es iedomājos, ka arī šajā koncertā varētu būt līdzīgi. Esmu pārliecinājis Maestro kopā atcerēties visiem labi zināmas un mīļas dziesmas – “Mežrozīti”, “Varbūt”, “Kad zvaigznes krīt” – visas tās, no kurām sirsniņa ietrīsas priekā.
Otra lieta, ko vēlējos, un nu jau droši varu teikt, ka tā arī notiks, –
katrs no brīnišķīgajiem mūziķiem, ar ko būsim kopā uz skatuves, nospēlēs kādu solo.
Kā bērnībā, kad gājām katrs ar savu priekšnesumu pie eglītes. Man ļoti patīk klausīties, kā muzicē Oskars Sproģis, un nu viņš ir pielauzts nospēlēt basa ģitāras solo. Tāpat arī Artis Orubs ir apsolījies nospēlēt bungu solo, bet Raimonds Macats – solo uz mutes ermoņikām. Par Raimondu Paulu neņemos neko teikt. Ko viņš spēlēs, nekad nevar iepriekš paredzēt.
Skaidrs ir viens – koncerts solās būt aizraujošs un neaizmirstams piedzīvojums.
Tā man ļoti gribētos. Pirms pieciem gadiem mums bija līdzīgs koncerts.
No pieredzes zinu, ka uz skatuves var notikt gluži negaidītas lietas.
Pilnīgi noteikti katrs koncerts būs atšķirīgs. Un neparedzams. Vienam ir aizmirsušās notis, citam sajūk dziesmu secība. Un tieši tas mani visvairāk sajūsmina mūsu saspēlē. Koncerts ir dzīvs un patiess, viss notiek un veidojas šajā brīdī.
Un lielākais prieks ir par to, ka mēs paši, stāvot uz skatuves, nekad īsti nevaram paredzēt, kā skaņdarbs, kas tikko ir iesācies, beigsies. Viss notiek nevilšus un nejauši. Nekas nav strikti salikts un nodalīts. Un, pat ja ir, nav garantijas, ka tieši tā tas arī būs.
Pavasarī jums bija vēl kāds aizraujošs piedzīvojums. Īsi pirms savas jubilejas koncerttūres Jānis Lūsēns man stāstīja daudz laba par jums. Tā esot liela laime, ka viņam ir savs dziedātājs! Mārtiņam Braunam tāds bija Niks, Kulakovam – Ieva Akurātere. Un vēl Jānis teica, ka jūs kopā muzicējot jau trīsdesmit gadu.
Pavasarī būs trīsdesmit pieci.
Man jau arī tā šķita. Viss sākās 1985. gadā, kad Liepājas teātrī tika iestudēta “Māte un neitronbumba”. Kā jūs, puika, kas piedzimis Krimuldā, kur jūsu tēvs bērnu tuberkulozes sanatorijā strādāja par skolotāju, nonācāt Liepājā?
Nebūt ne pa taisniem ceļiem!
Vispirms bija skola un mūzikas skola. Toreiz parastajā skolā bija astoņas klases, bet mūzikas skolā – septiņas. Tās abas pabeidzu Siguldā. Pēc tam devos uz Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolu, kur ar lieliem panākumiem nostudēju gandrīz trīs gadus, līdz par visiem maniem sasniegumiem un nopelniem tiku palūgts vākties prom, vislabāk taisnā ceļā uz dienestu padomju armijā.
No Cēsīm veiksmīgi aizgāju, taču pārējos vēlējumus vērā neņēmu.
Liepāja jau tolaik bija slavena kā rokmūzikas galvaspilsēta, un es nekad vēl nebiju tur bijis, tāpēc iekāpu vilcienā un devos uz pilsētu, kurā piedzimst vējš.
Vecāki gan labāk būtu gribējuši, lai es beidzot sāktu darīt kaut ko jēdzīgu – ja ne sabiedrībai, tad vismaz pašam noderīgu. Taču es iestājos Liepājas mūzikas skolā, ko, paldies Dievam, arī absolvēju. Tur īsi pirms gala eksāmeniem Jānis Lūsēns mani atrada, jo viņam izrādei “Māte un neitronbumba” bija vajadzīgs vijolnieks.