Ilze Pētersone: Hallo, NATO, ļauj Ukrainai sakaut Krieviju

Ļoti gribējās noticēt, ka Ziemeļatlantijas līguma organizācijas jeb NATO samitā Viļņā pasaules lielajie un stiprajie dos Ukrainai stipru kārti iestājai militārajā savienībā. Brīnums nenotika. Gudrajie tagad tikai pavīpsnā, kurš tad tam ticēja!

Vai tomēr nav nejēdzīgi, ka vienīgajai valstij Eiropā un visā pasaulē, kas reāli ar ieročiem un ļaužu asinīm cīnās pret PSRS neapšaubāmu mantinieci – komunistisko un tagad arī fašistisko un teroristisko Krieviju –, neatradās ja ne gluži nodrukāts ielūgums, tad vismaz tā versija, ņemot vērā konkrētos ārkārtas apstākļus. Katram saprātīgi domājošam cilvēkam ir skaidrs, ka tieši Ukraina kopš 2022. gada 24. februāra dara to, kā vārdā drīz pēc Otrā pasaules kara bija nodibināta NATO. 1949. gada 4. aprīlī desmit Eiropas valstis, ASV un Kanāda Ziemeļatlantijas līguma organizāciju izveidoja par pretsparu PSRS, lai aukstā kara apstākļos aizsargātu Eiropu no komunistiskajām valstīm.

Hallo, NATO, tev jau ir 74 gadi, pietiekams vecums, lai saprastu, ka pašu iedibinātā kārtība nevelk līdzi laikam, lasi, karam, tāpēc, vecīt, saņemies un dod Ukrainai to, kas tai bija vajadzīgs jau kopš kara sākuma – visus iespējamos mūsdienu militāros līdzekļus, ieskaitot aviāciju, lai sadotu krieviem pa purslām tā, ka milzis uz māla kājām sašķīst gabalu gabalos. Vai tas ir daudz prasīts, kad ik dienu Krievija nogalina, iznīcina, posta Ukrainu? Ja ne NATO ļoti piesardzīgais militārā apbruņojuma atbalsts kara sākumā, visticamāk, tā beigas būtu daudz, daudz tuvāk, taču tagad krievi ir paspējuši nocietināties pretsparam. Katrs militārais stratēģis var pateikt, ka to viņi varēja izdarīt, pateicoties Ukrainas nepietiekamajam apbruņojumam, par ko ir atbildīgas tieši tās NATO valstis, kas neļāva to sniegt. Cīņas spara un prasmju ukraiņiem pietiek, tāpat kā pārliecības, ka visas Krievijas okupētās zemes ir jāatgūst. Ko darīt mums? Joprojām viņiem palīdzēt, cik vien katrs spējam. 

Slava Ukrainai!