Jau teju divus gadus sadzīvojam ar to, ka gandrīz kaimiņos turpinās karš. Nesen izskanēja brīdinājums, ka Krievija ar Ukrainas postīšanu neapmierināsies: Baltijas valstu neatkarība joprojām Putinam nav pieņemama.
Klīniskā psiholoģe Kristiāna Kalniņa atzīst, ka šajos apstākļos īpaši jādomā par mentālo veselību un vismaz daļa sabiedrības to apzinās. Piemēram, ir uzņēmumi, kas aicinājuši viņu runāt ar saviem darbiniekiem, lai palīdzētu pārvarēt kara radīto trauksmi. "Kara sākums Ukrainā Latvijas iedzīvotājiem radīja ļoti lielu trauksmi un līdzpārdzīvojumu, daudzi tā dēļ izjutuši apdraudējumu," vērtē psiholoģe. "To nevar salīdzināt ar kādām ikdienas nepatikšanām. Visi cer, ka karš ir kas tāds, ar ko viņi nesaskarsies."
Neattīsti šausmu scenārijus!
Pat ja Latvijā šobrīd neesam reāli apdraudēti, psihe tik un tā cieš, jo cilvēkiem raksturīgi uz iedomātiem draudiem reaģēt, it kā tie būtu īsti. "Pārāk attīstām savas bažas, kamēr nonākam pie sajūtas, ka iedomātā katastrofa tiešām notiks," saka K. Kalniņa. "Attīstām savā galvā šausmu scenārijus un tiem arī noticam." Taču tā ir domāšanas kļūda, tāpēc K. Kalniņa iesaka: ja jūt, ka nāk virsū trauksme, sev pajautāt: "Vai tas, no kā baidos, notiek ar mani un notiek šobrīd?" Ja tas nav ar mani un nav šobrīd, nav vērts raizēties. Izklausās vienkārši.
Bet vai tad minētie šausmu scenāriji ir nepamatoti? Grūti tos neattīstīt, sevišķi, ja tuvs cilvēks karo vai veic kādus citus pienākumus Ukrainā, vai dzīvo kādā no pasaules karstajiem punktiem.
K. Kalniņa teic, ka ir normāli šādā situācijā just satraukumu. Taču tiem, kas paši ir fiziskā drošībā, svarīgi pirmkārt tomēr domāt par sevi, par savām ikdienas vajadzībām, jo palīdzēt tiem, kas ir briesmās, tāpat no šejienes nav iespējams.
"Ja nav iespējams tikt galā ar ikdienas vajadzībām un pienākumiem, būtu jāmeklē psihologa, psihoterapeita vai pat psihiatra palīdzība. Ir svarīgi apzināties, kurš ir brīdis, kad jāmeklē atbalsts," iesaka K. Kalniņa. "Krīzes situācijā pirmkārt ir svarīgi izgulēties, paēst.