Novembra sākumā Latviju pāršalca ziņa par jaunās māmiņas Annas un viņas bērniņa pazušanu. Mazuli atrada mirušu, bet mamma joprojām tiek meklēta. Annai ir pēcdzemdību depresija. Statistika liecina, ka no tās pēc bērniņa laišanas pasaulē cieš katra desmitā sieviete Latvijā.
Ārsti vienmēr ir gatavi palīdzēt, bet vai sabiedrība ir gatava pieņemt, ka šāda problēma ir realitāte? Speciālisti un māmiņas, kuras cietušas no pēcdzemdību depresijas, skaidro, ka galvenais ir līdzcilvēku atbalsts un izpratne – un tieši tās šobrīd vēl ļoti trūkst.
"Neviena jautājuma par to, kā jūtos es… Vai piens ir? Vai pietiek? Kā jūtas mazulis?" tuvinieku reakciju uzreiz pēc bērniņa piedzimšanas atceras māmiņa Signe. Viņa stāsta, ka sākotnēji nemaz nesaprata, ka cieš no pēcdzemdību depresijas. Bērniņam ienākot pasaulē, dzīve mainās pilnībā, tāpēc savām sliktajām sajūtām Signe vienmēr atrada izskaidrojumu: "Tikai tad, kad vīrs pēc mēneša atgriezās darbā un es ar mazo paliku mājās viena, arvien biežāk pieķēru sevi pie domas, ka meitiņa mani nemīl, esmu slikta mamma, jo man nav piena. Es varēju raudāt caurām dienām. Tad sāku apjaust, ka kaut kas nav labi."
Signe savas sajūtas atklāja vīram, un abi kopīgi nolēma, ka jākonsultējas ar ģimenes ārstu. Psihiatre, Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra (RPNC) Pētniecības daļas vadītāja, medicīnas zinātņu doktore Liene Sīle uzsver: ja visos pēcdzemdību depresijas gadījumos jaunajām mammām būtu zinoši partneri, ģimenes locekļi un draugi, tad smagu gadījumu, visticamāk, būtu mazāk: "Ir svarīgi saprast, ka ne vienmēr depresija ir smaga, nereti ar ģimenes atbalstu, uzmanību un, iespējams, psihologa konsultācijām depresijas epizode atrisināsies.
Diemžēl mūsu sabiedrībai trūkst izpratnes – daudzi uzstāj, ka mamma tā jūtas tādēļ, ka nav izgulējusies, ir hormonālas izmaiņas, nogurums – gan jau pāries. Bērniņa ienākšana ģimenē teorētiski ir laimīgākais notikums pāra dzīvē, bet realitātē tās ir milzīgas pārmaiņas, un ne visiem viss uzreiz izdodas."