17 °C
Bērnībā ar prieku boksterēju grāmatiņu. Latviešu tautas pasakas "Trīs labas lietas". Tas, kas šobrīd notiek Rīgas domē, varētu beigties ar trīs lietām, no kurām neviena nav laba. Trīs sūnainas lietas, tātad.
Izejas pozīcija: 16. jūnijā ar Rīgas domes izpilddirektora Jāņa Langes rīkojumu uz disciplinārlietas izmeklēšanas laiku no amata atstādināja Satiksmes departamenta atbildīgos darbiniekus Vaivodu un Urtānu. Atstādinātas pēc trauksmes cēlēja ziņojuma saņemšanas. Vēlāk izrādās, ka tas ir anonīms ziņojums, kas rada arī publiski paustus pieņēmumus par nule aizgājušā mēra Staķa ģimenes interesēm šajā departamentā. Tam sekos dienesta pārbaudes, kuru laikā esot konstatēti būtiski pārkāpumi, kas liecina par prettiesisku un nesaimniecisku rīcību departamenta veiktajos ielu asfalta seguma atjaunošanas darbos. Vienlaikus "Progresīvo/Par" frakcija publiski izsaka savas vēlmes pārņemt savā atbildībā Satiksmes departamentu.
Interesanti, ka tieši Lange pats ir bijis gan informēts, gan parakstījis atļauju slēgt šo ceļu būvētājiem neizdevīgo līguma, kā arī uzlicis par pienākumu veicināt remontdarbu ātrāku norisi.
Respektīvi, viņš ir rosinājis izmeklēšanu par darbību, ko pats apstiprinājis.
Izmeklēšanu veikt uzlikts viņa paša biroja darbiniekam – vienam no trijiem Rīgas domes Knokiem – juristam Mārim Knokam, kas ir samērā interesants gājiens tieši interešu konflikta izpratnē.
Taču Langem un "Progresīvajiem/Par" piepeši lietas negāja tik gludi kā līdz šim, kad pārējās trīs koalīcijas frakciju vadītāji faktiski jebkuras "Progresīvo" un Staķa vēlmes apmierināja budistu mierā, neatkarīgi no frakciju mazāko garu ne vienmēr paklausīgās klusēšanas. Galu galā tieši Staķis bija tas, kas piedāvāja trīs vicemēru pozīcijas ("Jaunajai Vienotībai" vicemēra pozīcija tāpat būtu piekritusi, bet Nacionālajai apvienībai/Latvijas Reģionu apvienībai un vēl jo vairāk Jaunajai konservatīvajai partijai, vēlāk neesošas partijas indivīdiem "Kods Rīgai", tas bija liels ķēriens.)
No koalīcijas sasaukuma laikā ir aizgājuši pieci cilvēki, no kuriem četri – tieši Staķa gribuļu rezultātā. Ļoti interesanta situācija izveidojās brīdī, kad "Progresīvie/Par" Izglītības, kultūras un sporta komitejā nolēma nomainīt Ivetu Ratinīku ("Latvijas attīstībai") pret Laimu Geikinu ("Par"). Pārējās koalīcijas frakcijas pieņēma, ka tā ir "Progresīvo/Par" iekšēja lieta. Gaisā palika karājoties jautājums par to, ka Ratinīkas noņemšana faktiski nozīmēs, ka koalīcija zaudēs trīs cilvēkus. Tā arī notika. Bet Staķa kabinetā notika kāda ļoti interesanta epizode.
Mērs, kurš bija un ir arī "Progresīvo/Par" frakcijas pārstāvis, izteica priekšlikumu citu frakciju vadītājiem, ka aizgājušās "Latvijas attīstības" vietā koalīcijā būtu jāņem "Gods kalpot Rīgai".
Šis ir visai interesants kopumā liekulīgo aizkulišu elements, kas īpaši "seksīgi" izskatās šā brīža kontekstā.
Situācija ar Satiksmes departamentu, kas šobrīd novedusi pie "Progresīvo/Par" izolācijas, faktiski bija tikai epizode garajā "Progresīvo/Par" un Staķa frakcijas vēlmju apmierināšanas ķēdē. Ar vienu izņēmumu. Iecerētais neizdevās. Metode bija pārāk rupja un skāra mēra un "Progresīvo/Par" vispastāvīgāko atbalstītāju – "Jaunās Vienotības" reputāciju, kas līdz šim budistu mierā bija gādājuši par šo koalīcijas partneru labsajūtu. "JV" atteicās atdot Satiksmes departamentu "Progresīvajiem", kas izvērtās par Šekspīra kaislību pilnu traģēdiju. Pēkšņi un joprojām ne visai saprotamu iemeslu dēļ demisionēja Staķis, persona, kas līdz šim ļoti veikli lēkājusi pa politiskajiem liftiem virzienā uz augšu un Rīgas domē bija izveidojusi veselu industriju sava tēla spodrināšanai.
Lieliem neona burtiem pie debesīm iezaigojās uzraksts ar jautājumu par tālāko sadarbību un koalīcijas sastāvu.
Un te mēs nonākam pie murkšķa dienas. Murkšķis ir grauzējs, kur simpātiskā personība ir iekļuvusi sakāmvārdā par nogurdinošu, muļķīgu notikumu sēriju, kas atkārtojas maiga vājprāta veidā. Angļu valodā ir vārds "groundhoging", kas latviski visai mīlīgi būtu, teiksim, murkšķināšana. Tas nozīmē, ka kāds dodas uz randiņiem un turpina attiecības ar kādu personu muļķīgā cerībā, ka kaut kas otras puses uzvedībā mainīsies. Bet pat visfilozofiskākajam budistam ir skaidrs, ka nemainīsies viss.
Jau otro mēnesi rit sarunas vienādi un otrādi, kas diezgan skaidri parādīja trīs iespējamos scenārijus:
Pirmais. "Jaunā Vienotība" paceļ no grīdas tur niķīgi spārdošos "Progresīvos/Par", iedod tam visas konfektes – Satiksmes departamentu, Vaivoda ķermeni, izjauc paša Staķa izveidoto trīs vicemēru kompozīciju, kam paši bija spiesti piekrist savulaik, iedzer baldriānus, šņabi un Rīgas Austrumu slimnīcā dabū nomierinošu poti. NA/LRA un "Kods Rīgai" zaudē vicemēra pozīcijas. Kopumā viss turpinās kā iepriekš, tikai bez Staķa. NA ne pārāk klusi griež zobus, jo ar muguras smadzenēm jūt, ka "Progresīvie/Par" izdomās nākamo kārumu iegūšanas soli, teiksim, Pilsētas īpašumu departamenta sastāvā, un Edvardam Ratniekam nav īsti kur likt savu vulkānisko politisko temperamentu. "Kods Rīgai" steidzami iestājas "JV" frakcijā.
Otrais. "Gods kalpot Rīgai" un no koalīcijas aizgājušie pievienojas jaunajai koalīcijai, ko vada Vilnis Ķirsis. "JV" izskatās slikti, jo gan iepriekšējā kop(ne-)sadarbības vēsture Ušakova, Burova, administratoru un vēl senākos vēstures slāņos nav uzrādījusi tieksmi sadarboties ar partiju, kas vienmēr bijusi lielā rubļa, eiro, dolāra un citas naudaszīmes pusē. Turklāt atcerēsimies, ka "GKR" atšķirībā no "Progresīvo/Par" deputātiem (izņemot Kleinberga kungu, kas pats bijis "GKR" biedrs)
ir slīpēti un pieredzējuši, respektīvi, zinoši spēlētāji, kas ļoti labi pratīs izmantot doto iespēju visādā ziņā.
NA/LRA par šo iejūga partneri tikai priecāsies (un jau ir sākuši priecāties), bet "Kods Rīgai" būs priecīgi par vicemēra posteni, iestāšanos "JV" listē pārceļot uz nākamo vēlēšanu laiku. Savukārt "Progresīvie" un "Par" (šie gan, visdrīzāk, šā raksta publicēšanas brīdī, būs iespurguši koalīcijā) varēs izpildīties opozīcijas žanrā – ēdot ķiršus un bakstot acīs "JV" morāles sabrukumu.
Trešais. Ārkārtas vēlēšanas ir trešais scenārijs. Nepārtraukti vienādie vēlmju teksti sarunās ar "Progresīvajiem/Par", Staķa atkāpšanās savā uzpūstā PR burbuļa zenītā un regulāri priecīgi izmestie teksti no dažu "Progresīvo/Par" frakcijas locekļu puses rada sajūtu, ka ārkārtas vēlēšanas dažiem no vadošā gala ir kārdinošs scenārijs. Un visai pamatoti, jo Staķa tēlā ir ieguldīti lieli resursi, būtībā viņš ir Ušakova pīāriskais dvīnis, kura zaigojošais burbulis pāraudzis pat pašu Ušakovu.
Ārkārtas vēlēšanas ir lieliska iespēja arī "Stabilitātei" politiskajai raķetei iezaigoties un iešauties Rīgas domē, konsolidējot visu Latviju nīstošo un Krieviju mīlošo elektorātu, kurš Rīgā ir sevišķi biezs.
"JV" staigās ar zagļu, kriminālistu, korumpantu un pārējiem uzkabinātajiem atribūtiem, jo uz tiem būs īpaši ērti pozicionēties citiem priekšvēlēšanu cīņas dalībniekiem. NA saņems savas dienišķās dažas vietas no uzticamajiem vēlētajiem, bet "Kods Rīgai" kvartets nodibinās Marijas Magdalēnas katoļu un lībiešu tautastērpu biedrību, vai, ja "JV" tomēr ies uz labo pusi, fiksi iekļausies "JV" sarakstā. Ko darīs LRA – figviņzin, kā teiktu Ušakovs...
Šobrīd izskatās, ka darbosies otrais scenārijs. Jo cilvēki vēlas pabeigt iesāktos darbus. Un to izdarīt, minimāli čakarējot dzīvi citiem. Faktiski "Progresīvie" paliek ārpus koalīcijas tikai viena iemesla dēļ. Kā cilvēks, kam ir simpātiski veloceliņi, vide, koki un sociālā atbildība, man personiski nav iebildumu pret "Progresīvo" uz papīra esošo ideoloģiju šajā tēmā. Esmu par sabalansētu politisko spektru. Bet ir ļoti nogurdinoši strādāt uzvilktu emociju, spriedzes, ultimātu un trauksmes apstākļos, situācijā, kad kaut ko sistēmiski dari, bet kāds ietraucas ar matiem gaisā un sāk enerģiski ķerties pie lietām, ko tu jau esi uzsācis.
Man nepatīk populārais vēstījums par "pieaugušajiem" un "nepieaugušajiem" politikā.
Patiesībā bērna prātā esoši un ekscentriski personāži var būt jebkurā politiskajā segmentā. Jautājums ir par koncentrāciju. Un reizēm ir par daudz.
Taču tas nebūt nenozīmē, ka pilnīgi pieaugušā un vēl jo vairāk drusku senilā vidē nav citu izaicinājumu. Murkšķināšana balstās uz tēzi, ka patiesībā neviens mainīties nespēj.
Ceru, ka mans teksts neizklausās pārāk depresīvi. Principā priecājos par to, ka ārkārtas vēlēšanu nebūs, kas ir sarunu vedēju nopelns. Tas ir savtīgs prieks, jo ir iesākti darbi, kuri jāpabeidz. Un tos, ko pabeigt vēl nav iespējams, ievirzīt jau grūti izļurināmā gultnē.
