Starptautiskā krimināltiesa izdevusi Krievijas prezidenta Vladimira Putina aresta orderi par nelikumīgu ukraiņu bērnu deportāciju no okupētajām teritorijām Ukrainā uz Krievijas Federācijas teritoriju. Ženēvas konvencija paredz īpašu bērnu aizsardzību. Pret bērniem nevar izturēties kā pret kara laupījumu.

Bērnam ir tiesības uz to, ka viņu audzina māte un tēvs. Deportācija, bērna šķiršana no mātes un ģimenes atstāj iespaidu uz visu bērna tālāko dzīvi. "Man ir tāda sajūta, ka man nav pamata," Dzintras Gekas grāmatā "Mātes Sibīrijā" stāsta Vizma Grīsle, kura tika deportēta 1941. gada 14. jūnijā divu gadu vecumā. Bērni, ja tos audzina māte un tēvs, bauda tādu fizisko, garīgo un emocionālo veselību, kādu neviens cits nespēj dot. Pēc 1941. gada 14. jūnija deportācijas ģimenes Sibīrijā palika bez tēviem, jo viņi tika nošķirti no ģimenēm. Mātēm bija jāspēj nodrošināt sava un bērna izdzīvošana. Vispirms – bērna dzīvība.

Ja bērnam draud briesmas, tikai nāve spēj noteikt robežas mātes izturībai. Mātes spēks iet līdz galam Sibīrijā palīdzēja izdzīvot 1941. gada 14. jūnijā deportētajam viengadīgajam Jānim Šmitam, kura māte Marta Šmits nomira bada nāvē Sibīrijā. Bērnu mātes toreiz, tur – Sibīrijā, nesūkstījās par to, kas zaudēts un pārdzīvots, bet dzīvoja, lai gādātu par bērniem un ģimeni. Bija kam strādāt, izturēt, dzīvot. Šī latviešu sieviete bija vienīgā ģimenes izdzīvošanas vilcēja. Mātes nesavtīgi ziedoja sevi bērnu izaugsmei. Viņas gribēja, lai bērni dzīvotu un mācītos, īpaši mācītos. To Dz. Gekas grāmatā uzsver represētais Kārlis Harju: "Mamma centās mūs ne tikai fiziski izvilkt, bet arī izskolot." Sibīrijā deportētajiem bērniem mājoklī ar māti bija jārunā latviešu valodā. "Svarīgi bija saglabāt valodu, es nezaudēju saikni ar mūsu valodu," atceras Andrejs Pebo krājumā "Mātes Sibīrijā". 

Sibīrijā darbā, skolā un citur sabiedrībā šie bērni nedrīkstēja runāt latviešu valodā – "fašistu valodā". Taču mātes arī tur – Sibīrijā – centās saglabāt mūsu valodu, tradīcijas un citas latviešu tautas kultūrvēsturiskās vērtības.

Sievietes, mātes klātbūtne procesu padara emocionālu. Viņu skatījums uz notikumiem, vēsturi un lietām ir citāds. Māte ir māte visur. Arī Krievijā. Filmā "Tālā zeme Sibīrija. Kāpēc mēs braucām?", runājot par deportācijām, kāda māte no Krievijas tagad saka: "Bērnu bija žēl. Negribētos, ka mums kaut kas tāds būtu jāpiedzīvo." Tāpēc, lai cik reizēm bezcerīgi tas šķistu, mums tomēr jāturpina klauvēt pie Krievijas māšu sirdsapziņas. Vienkārši jautājiet viņām. Kāpēc jūsu dēls iebrucis svešā zemē? Kāpēc jūsu dēls nogalina bērnus svešā zemē? Kāpēc jūsu dēls posta svešu zemi? Tie ir tikai daži jautājumi, kurus varat uzdot Krievijas karavīru mātēm. Pēdējā pasaules karā taču krievi un ukraiņi kopā ar citām tautām cīnījās pret vācu fašistiem, kuri iebruka viņu zemēs. Bet tagad Ukrainā iebrukuši Krievijas fašisti. Mīlošas mātes grib savaldīt bezprātu pasaulē, arī Krievijas fašistus, jo šo pasauli taču vēl vajadzēs mūsu bērniem. Kamēr mums ir bērni, mēs spējam dzīvot ar prieku.