No arhīva: Noslēpumainā nāve Smiltenes mežos – māte joprojām netic dēla pašnāvībai

"Noslēpumainā nāve Smiltenes mežos", "Latvijas Avīzes" 2015. gada 7. janvāra numura publikācija.

Pirms pusotra gada – 2013. gada 28. maijā – Smiltenes nomalē, Mežoles ielā, pazuda 35 gadus vecais Juris Kalācis. Viņu atrada tikai 10. jūlijā karājamies egles zarā aptuveni kilometru no mājām, kur pēdējoreiz redzēts dzīvs, un simt metrus no ceļa, kas pa Mežoles ielu ved Pleskavas šosejas virzienā.

Jura māte Ausma Kalāce, kura jau desmit gadus dzīvo un strādā Īrijā, uzskata, ka dēls nav izdarījis pašnāvību pakaroties, bet ka viņs iepriekš nogalināts un pēc tam pakārts. Māte tur aizdomās radiniekus, kuriem, viņasprāt, esot kas zināms, bet, ja nu tomēr ne, tad aizdomās turami vairāki citi. Taču Valkas policija un Vidzemes tiesas apgabala prokuratūra slepkavības versiju neatbalsta. Tikai Jura mātes kategoriskie iebildumi neļauj šo lietu slēgt.

Noraida domu par pašnāvību

Nesastopot cerēto pretimnākšanu izmeklējošās iestādēs, māte kopā ar advokātu meklē palīdzību pie žurnālistiem. Kādi ir viņas pārmetumi policijai un argumenti par labu slepkavībai? Mūsu sarunā gan ir ļoti daudz emociju (kas ir saprotami), tiek minēti vairāki desmiti cilvēku, kuri kaut kādā veidā dzīvē bijuši pazīstami ar Juri un kuri varētu būt bijuši saistīti ar slepkavību. Izmeklētājai tiek pārmesta laika vilcināšana un pierādījumu nenostiprināšana. Tiek meklēta un atrasta radniecība, draudzība starp Jura māsīcas radiem un atsevišķiem vietējiem policistiem, kas tādējādi it kā liecinot par interešu konfliktu policijā. Tiek minēti cilvēki, kas esot draudējuši Jura bērniem. Ausma Kalāce atceras senus konfliktus, kas varētu būt bijuši par pamatu slepkavībai. Kāda automašīna esot sekojusi, kad viņa pārmeklējusi tuvējo apkārtni 9. jūlijā un iegriezusies tieši tajā meža ceļā, kur nākamajā dienā atrasts Jura līķis. Sieviete uzskata, ka morgā dēla līķis apgānīts, lai viņa to nevarētu atpazīt. Arī Jura māsa, kas dzīvo Īrijā, uzskata, ka brālis noslepkavots un esot aizdomas par iesaistītiem vairākiem cilvēkiem.

“Juris bija kārtīgs un apsviedīgs dēls. Grasījās braukt uz Vāciju, kur bija sarunājis darbu. Astoņus gadus nostrādāja celtniecībā Īrijā, darbojās arī ar mežiem Karēlijā, kur draugs palika parādā 29 tūkstošus eiro, pats arī kaut kādu naudu pazaudēja. 2012. gadā atgriezās Latvijā, dzīvoja pie radiem, pēdējās liktenīgās dienas – Smiltenē pie māsīcas un brālēna, kuru māja atrodas viena otrai pretim pāri ielai. Mēs bieži sazvanījāmies. Arī 27. maijā centos dēlu sazvanīt, bet neveiksmīgi. Tad negaidot Juris pats piezvanīja: “Mammu, tev dēla vairāk nav. Man atlicis dzīvot trīs stundas…” Saruna pārtrūka. Sazvanīt varēju tikai Jura māsīcu un arī brālēnu, kurš teica: “Mēs esam lieli cilvēki, paši tiksim galā!” Pēc tam tajā naktī vairs nevienu nevarēju sazvanīt. Kad uzzināju, ka dēls pazudis, zvanīju, rakstīju uz policiju un 7. jūnijā devos uz Latviju. Par notikušo tika ierosināts kriminālprocess, bet sajūta tāda, ka tiek darīts viss, lai patiesība neatklātos. Jura brālēns un māsīca ar mani vairs nerunā. Uzskatu, ka notikusi slepkavība uz naida pamata, varbūt kāds parādnieks iejaukts. Tā kā pret mums ir pretdarbība, mūsu versiju par slepkavību notur tikai eksperta atzinums. Dabu piemānīt nevar!” stāsta A. Kalāce, kura kategoriski noraida versiju par pašnāvību.

Karte.

Foto: Latvijas Avīze

Biologs: līķis ticis pārvietots

Tas gan nav tiesu eksperts, bet Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes asociētais profesors, Dabas aizsardzības pārvaldes un zinātnes padomes eksperts Voldemārs Spuņģis, kuru sameklēja māte ar advokātu. V. Spuņģis gan ar mani atteicās runāt, taču ekspertīzē lasāms, ka profesors septiņas dienas pēc Jura līķa atrašanas veicis kukaiņu ievākšanu un augsnes analīzi notikuma vietā un pēc 16 dienām apskatījis arī pašu līķi.

Profesora slēdziens liecina, ka Juris nav miris, pakaroties egles zarā. Nav konstatēti kukaiņi – primārie līķa sadalītāji meža biotopos. Toties uz līķa atrasti līķmušas Lucilia sericata kāpuri un pupāriji, kas nekad nav sastopami mežā. Tas liecinot, ka līķis pārvietots. Augsnē zem līķa atrasta sinantropā faraonskudra Monomorium pharaonis, kas apdzīvo tikai cilvēku mājokļus, tas liecinot, ka līķis atradies apdzīvotā vietā (vēlāk man gan cits dabas pētnieks iebilst, ka minētās mājokļu skudras varēja atnest pašnāvnieks pats vai cilvēki, kas notikuma vietā ieradās pie līķa). Kādas sieramušas Stearibia nigricans attīstības stadija liecinot, ka līķis notikuma vietā bijis ne agrāk kā 26. jūnijā. Ja līķis pie koka būtu atradies kopš 28. maija, tam jau būtu vajadzējis siltajā laikā mumificēties, bet, tā kā tas nav noticis, tas kādu laiku atradies zemākā temperatūrā.

Jāpiebilst, ka profesors ekspertīzes veicis, kad notikuma vietā līķa sen vairs nebija, tas atradās morgā. Bet vai viņa secinājumus ignorēs? Ja lieta nonāktu līdz tiesai un V. Spuņģis pierādītu, ka viņa ekspertīze ir zinātniski pamatota, to varētu ņemt vērā.

Policija esot strādājusi rūpīgi

Policijā ar šo lietu saistītās amatpersonas ar mani runāt atteicās, bet, kā izdevās noskaidrot tiesībsargājošajās institūcijās, nopietnu pretenziju pret Valkas policijas darbu neesot: ja ne Ausmas Kalāces un viņas advokāta intensīvā darbība, kriminālprocess sen būtu izbeigts.

“Saprotiet, Valkas policijas iecirkņa apkalpojamā teritorijā noziegumi pret cilvēku veselību – slepkavības vai smagu miesas bojājumu nodarīšana, kuru rezultātā iestājusies vai varēja iestāties cilvēka nāve, – tiek konstatēti reti. Tāpēc pret šī veida noziegumiem policija izturas nopietni un jau sākotnēji pārbauda visas versijas. Arī šis gadījums nebija izņēmums. Tika pratināti cilvēki, pārmeklētas mājas, ņemti pirkstu nospiedumi un DNS. Bija daudz versiju, kurš teorētiski būtu varējis izdarīt slepkavību, bet nevienai policija nevarēja pieķerties: nav ne tiešu, ne netiešu pierādījumu, ne motīvu. Cilvēkus pārbaudīja ar dažādām metodēm, ļaudis vienkārši, kāds noteikti nebūtu izturējis. Bet neviena pavediena,” man saka kāds policijai tuvu stāvošs cilvēks. Viņš saprotot māti, kura nevar pieņemt, ka dēls izdarījis pašnāvību, bet tas nevarot attaisnot mātes ļoti uzbrūkošo komunikāciju ar policiju.

Jurim cilvēki bijuši parādā, bet arī pats Juris daudziem bijis parādā, Krievijā viņam pat ķīlā darbarīki paņemti, daudziem neesot samaksājis par darbu. Bijušas lielas problēmas ar alkoholu. Latvijā dzīvojis un dzēris pie radiem. Esot pat staigājis ar cilpu rokās un draudējis pakārties. Arī Jura tēvs savulaik daudz lietojis alkoholiskos dzērienus un izdarījis pašnāvību, kad veselība bijusi jau nodzerta.

Kad Juris pazudis, policija pārmeklējusi apkārtni apmēram 600 metrus no mājām, kur mitis Juris. Varbūt vajadzējis tālāk, tad nebūtu tagadējo problēmu… Jura māte bijusi pie ekstrasensa, kurš teicis, ka Juris guļot tuvējā Klievezerā ar riteņa disku uz krūtīm. Sarunājusi kādu Valkas ūdenslīdēju, lai meklē, bet neko neatrada. 10. jūlijā Jura līķi pamanīja orientieristi sacensību laikā. Pie egles bija pielikti zari, uz kuriem pakāpties, kājas bija 70 – 80 cm no zemes. Līķis bija tādā sadalīšanās stadijā, ka tiesu eksperts nav varējis secināt, vai nāve iestājusies no pakāršanās vai kā cita. Noprotams, arī vēlākā izmeklēšanā netika atrasti nekādi pierādījumi, ka līķis pirms tam būtu atradies kaut kur citur.

Cietusī puse izmanto arī argumentu, ka līķis sākumā atradies citur, jo to nebija aiztikuši zvēri un putni. Taču tas neesot pārliecinošs pierādījums – speciālā literatūrā aprakstīti daudzi tādi gadījumi, kad līķis sadalās bez zvēru palīdzības, šajā gadījumā zvērus atbaidošs faktors varēja būt alkohols, tuvumā esošais bebrs, kas sargā savu teritoriju no citiem konkurentiem, tuvā šoseja vai kas cits.

Kā varēja nepamanīt?

Pirmajā brīdī patiešām liekas neticami, ka tik tuvu pilsētai un ceļam (skat. karti) pusotru mēnesi neviena nepamanīts varēja atrasties līķis. Tomēr aplūkojot notikuma vietu tuvāk, redzams, ka te mežs pāriet brikšņainā mežmalā līdzās strautam un purvainai pļavai.

Kā man stāsta viens no Smiltenes orientēšanās kluba aktīvistiem, pat zvērinātu orientieristu treniņmaršruti neved uz šo puduri. Tur arī bijis viens no kontrolpunktiem, ko dienu pirms līķa atrašanas nosprauduši sacensību orientieristi. Neviens neko nav redzējis un saodis. Sacensību laikā daži orientieristi nomaldījušies un uzdūrušies līķim, kāds piezvanījis policijai. Aktīvists pieļauj, ka līķis varējis tur karāties no maija beigām, jo parastos apstākļos tajā vietā neesot ko darīt.

Orientieristam piekrīt arī fonda “Krustceles” pārstāvis Jānis Dinga, kurš pieskata un sakopj Cērtenes pilskalna teritoriju, kas sākas pārsimt metru attālumā no līķa atrašanas vietas: “Bebrs strautā bija dambi uztaisījis, nepļautā pļava pārplūdusi. Ne tur ko darīt mīlētājiem, ne atkritumu metējiem, ogu un sēņu laiks arī nebija.”

Postā novedusi dzeršana

Ar Jura māsīcu un brālēnu par sarunu vienojamies, ja apsolu neminēt viņu vārdus.

Māsīca: “Juris šausmīgi dzēra. Jau decembrī dzēra divas nedēļas no vietas, dabūju vest uz Straupi, no kurienes Juris aizbēga. Dzīvoja pie drauga, kur jau mēģināja kārties, pa Rīgas viesnīcām. Maijā kā dāvana pie mums ieradās: gulēja un drēbes mazgāja pie manis, bet dzert gāja pāri ielai pie brālēna. Tajā pašā dienā, 27. maijā no rīta, uz ielas satiku jau piedzērušos. Teicu, ka zvanīšu mātei.”

Brālēns: “Jā, iedzērām. Tāds nerunīgs bija, tikai stulbi jokoja. Teica, ka viņam draudot, ka daudziem esot palicis parādā. Kad gāja pa ielu, bieži atskatījās. 28. maijā mums bija sarunāts darbs celtniecībā, bet Juris ap pieciem no rīta mani modināja, ka vajagot uzlāpīties. Teicu, lai liekas mierā, drīz būs jāceļas uz darbu, un turpināju gulēt. Tā viņš aizgāja. Vēlāk izrādījās, ka no šķūņa pazudis gabals troses, ko vēlāk atrada Jurim ap kaklu. Tagad par to, ka Jurim devām pajumti un ēst, mēs ar māsu esam morāli iznīcināti: kad ieeju vietējā veikalā, rindā nav jāstāv, tā pašķiras, jo no manis, slepkavnieka, baidās…”

Vēl vienu Jura māsīcu, inteliģentu sievieti, sameklēju Rīgā. Arī viņa apliecināja, ka Jurim bijušas lielas problēmas ar dzeršanu. “Es saprotu māti un māsu, kam grūti pieņemt pašnāvību. Personiski es neticu slepkavībai. Kad Juris vēl nebija atrasts, Smiltenes brālēns teica, ka patiešām sadošot viņam pa kaklu, kad parādīšoties, jo bija nikns, ka viņu tur aizdomās par slepkavību. Mums, radiem, pirmā domā bija, ka Juris kaut kur dzer. Kad viņu atrada, es ar daudziem radiem Smiltenes māsīcu un brālēnu aizstāvējām, teicām Jura mātei un māsai – lai policija veic izmeklēšanu, nav ko bez pierādījumiem viņus sist krustā. Tad par to sākām no Jura māsas visādas negatīvas īsziņas saņemt. Vienam radam nervi neizturēja, un viņš pasūdzējās policijā. Tad Jura māsa rimās. Man nav 100% pārliecība, ka notikusi pašnāvība, bet tam, ka slepkavas ir māsīca un brālēns, neticu.”