Līdaka ir zivs, kas neguļ ziemas miegu un neuztraucas par savu drošību. Šis ir visprasmīgākais plēsējs: kurš gan uzdrošināsies traucēt tādu zobainu zivi?
Līdakai patīk medīt un uzbrukt no slēptuves, tas nozīmē, ka viņa atrodas aiz visdažādākajiem slēpņiem: aiz augu saknēm, siekstām vai zemūdens veģetācijas. Tieši tādās vietās makšķerniekiem arī jācenšas noķert līdaku. Zivis ir ļoti gudras un viltīgas, rijīgas un izvēlīgas. Lielās līdakas spēj norīt ne tikai pīlēnus, bet arī lielus putnus. Tiesa, līdz tam līdakai vēl ir jāizaug.
Jūs nekad neatradīsiet līdakas uz līdzenas, gludas gultnes, vēl jo mazāk līdakām patīk atrasties uz gultnes, kur tās ir skaidri saredzamas. Tiesa, tās var dzenāt savus medījumus un "pieķerties" miermīlīgi peldošam zivju baram, izliekoties par vienu no zivtiņām. Jā, šādos brīžos plēsoņas medības ir neefektīvas. Upes plēsējai ir lieliska apetīte, kas izskaidro tās negausīgo rijību. Sarežģītajā ziemas periodā, kad ūdenskrātuvē ir ļoti maz barības, zivis netērē laiku un enerģiju, lai taupītu spēkus.
Līdakas un tīrs gaiss
Kad ūdenskrātuves pārklājas ar ledu, līdakas nenolaižas ūdenstilpes dziļumā. Optimālākais dziļums, pa kurieni tās "dauzās", ir no pusotra līdz trīs metriem. Šādā dziļumā skābekļa daudzums tiek uzskatīts par ideālu, un potenciālais upuris var mierīgi staigāt, "elpojot svaigu gaisu" un negaidot nekādas briesmas. Laikā, kad ūdenskrātuvē ir ļoti maz skābekļa, līdaka var nonākt galējībās: riskējot ar savu dzīvību, tā var iepeldēt seklumā vai, gluži pretēji, iepeldēt dziļumā, dodoties pēc sava potenciālā medījuma. Līdakām šajā vietā būs jāuzturas kāds brīdis, lai atrastu sev piemērotāko vietu jeb labāko slēpni.
Līdakām paši trūcīgākie gada mēneši, protams, ir decembris un janvāris. Vasarā plēsīgā zivs vēl var mieloties ar putniņiem, kā arī peldošajiem dzīvnieciņiem. Taču ziemā atrast, kas peld pa virsmu, būs grūti, es pat teiktu – neiespējami.
Februāra beigās, kad ledus sāk kust, ūdenskrātuvēs ieplūst ar skābekli piesātināts ūdens, zivis kļūst arvien aktīvākas, tās kļūst ievērojami resnākas. Kopā ar citām zivīm arī līdakas sāk aktivizēties, tās ķer itin visu, kas vien gadās to ceļā. Līdakas, sajūtot svaigo, ar skābekli bagāto ūdeni, ir aktīvas, tās ir it kā nomainījušas savas baterijas un ieguvušas jaunu enerģiju. Ziemā līdakas uzbrūk tikai no slēpņa, tās dzenas pakaļ jebkuram medījumam, kas peld gar slēpņa vietu.
Īsumā par seklajām ūdenskrātuvēm
Līdakas var uzskatīt par tīro ūdeņu iemītniecēm, tām patīk, ka ūdenskrātuvē ieplūst avoti vai kādas citas mazākas upītes, no stāvoša ūdens tās cenšas izvairīties. Ja runājam par ziemas periodu, šis plēsējs turēsies vietās, kas ir aizaugušas ar niedrēm. Ja, piemēram, Babītes ezerā vai kādā citā ūdenskrātuvē pamanīsiet peldošas salas, esiet droši, ka šajās vietās pulcēsies visa līdaku brālība. Šīs vietas patīk daudzām zivīm, un to lieliski zina arī līdakas. Gaiss iekļūst ūdenī caur augiem, un zivīm tas ir nepieciešams.
Līdakas ir gudras
Līdakas ļoti labi sajūt citas zivis. Šķiet, ka plēsējs patiesībā zina, ka, piemēram, raudas ir dažādu kaitēkļu pārnēsātājas, tāpēc inficētajām zivīm neuzbruks. Tiesa, tas vairāk saistīts ar vasaru, savukārt ziemā tās ķers un ēdīs visu, ko var atrast degungalā un kas nokļūst plēsīgās zivs redzeslokā.
Līdakas instinktīvi jūt, ka šajā skarbajā periodā tām vienkārši ir nepieciešamas kalorijas, lai pārdzīvotu ziemu. Tiklīdz līdaka ir izsalkusi, tā nekavējoties izpeld medībās.
Līdaku medību instinkti
Līdakai ir problemātiska vielmaiņa. Pat ja viņa jau ir pierijusies pirms dažām dienām, tas nebūt nav fakts, ka iegūtā barība būs sākusi pārstrādāties, un jo īpaši tas attiecas uz ziemas mēnešiem. Pirms ziemas sezonas sākuma līdakas pieēdas līdz nemaņai un tad gatavas pārziemot, taču ziemas miegā tās neiekrīt. Šajā laikā līdakas fermenti sāk sagremot saņemto barību, taču plēsoņas refleksi joprojām darbojas instinktīvā līmenī: tuvumā peldošā zivs netiks palaista garām, tiks noķerta un apēsta.