Piektdien Latvijas Nacionālais kultūras centrs (LNKC) pasniedza Cimzes balvu – pedagoģiskās izcilības apbalvojumu mūzikas, mākslas, dizaina un dejas izglītības jomā –, šogad aprit desmit gadi kopš tās iedibināšanas.
Šoreiz Cimzes balvu saņēma Mākslu izglītības kompetences centra "Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola" skolotāja un izglītības programmas "Apģērbu dizains" vadītāja Rita Piešiņa un Ilūkstes Mūzikas un mākslas skolas direktore, mākslas skolotāja Ilona Linarte-Ruža.
LNKC direktore Signe Pujāte par ikvienu izcilu skolotāju teic, ka "viņš savam audzēknim spēj vienkāršā valodā izskaidrot sarežģītas dzīves patiesības, kā arī būt lielisks piemērs ikdienā un iedvesmot viņu turpmākām dzīves izvēlēm". Šos vārdus var pilnībā attiecināt uz abām apbalvotajām skolotājām. "Latvijas Avīze" sarunājās ar vienu no viņām – Ilonu Linarti-Ružu, kuras vadībā Ilūkstes Mūzikas un mākslas skola strādā jau desmit gadu, pirms tam viņa tikpat ilgi vadīja Daugavpils Saules skolu. Skolēni par direktori sakot vienkārši: viņa ir mīļa.
Kāda ir Ilūkstes Mūzikas un mākslas skola, kādi ir tās skolēni?
I. Linarte-Ruža: Pašlaik skolā mācās 175 audzēkņi, profesionālajā ievirzē bez interešu izglītības – ap 130 audzēkņu. Viss jau notiek gluži tāpat kā centrā, bet, manuprāt, šeit viss ir mīļāk. Ilūkstē nav jāvada nodarbība 20 bērniem, šeit dota iespēja strādāt ar 12 vai pat desmit bērniem. Tiesa, skola vairs nav tik liela kā pirmsākumos – pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, izglītību vairs nevaram dot tik daudziem, kā gribētos un pat būtu iespēja. Manī ir liela sāpe, kāpēc mazās skolas valstiski pamazām tiek iznīcinātas, tiek piespriests, ka jābūt noteiktam audzēkņu skaitam, un, ja tā nav, paliek tikai sākumskoliņas, visiem lemts braukt uz lielpilsētām.
Arī mums saka – tepat taču Daugavpils, bērni var aizbraukt uz turieni, bet, ja visi aizbrauks uz lielajām pilsētām, kas tad apstrādās laukus, kas tur darbosies?
Audzēkņu skaits tik tiešām paliek arvien mazāks, bet viņi ļoti grib strādāt un mācīties.
Man pašai ir bijuši ļoti labi pedagogi, Mākslas akadēmijā katedras vadītājs bija Rūdolfs Heimrāts, kurš vienmēr nāca ar pozitīvismu, vērtējot jebkuru skici vai ideju. Iesākumā viņš uzsvēra, piemēram, labo krāsu attiecību vai kompozīciju, ļoti slavēja un tikai pēc tam parādīja to, pie kā vēl vajadzētu piestrādāt. Beigās iztirzājot, jau gan sapratām, ka nekas īsti labs nav bijis, bet viņa teiktais parādīja, ka pasniedzējs tevi ciena un, atrodot pozitīvo, ciena arī tavu padarīto darbu, tādējādi studenti netika pazemoti. Toreiz, mācoties un esot blakus šim unikālajam cilvēkam, sapratu, kādai jābūt attieksmei pret audzēkņiem, un tas manā darbā iet līdzi jau vairāk nekā 40 gadu.