Novembrī sērijā "Vakara romāns" iznāks lasītājiem pazīstamās rakstnieces Lindas Šmites jaunākais darbs – "Visu brāļu sieva", bet vēl pie rokas turas iepriekšējā – "Staburaga bērnu" autoram Valdim veltītā – grāmata, un jau top nākamā, biogrāfisks romāns par Sudrabu Edžu. Autore pat pasmejas, ka pirms intervijas, uz Rīgu autobusā braucot, aizdomājusies, kā īsti sauc romāna galveno varoni.
Varbūt varam sākt ar jautājumu, kas pamudināja izvēlēties tieši šādu sižetu – par gaišu, stipri naivu, no garīgas ģimenes nākušu meiteni, kas, sadraudzējoties ar "slikto puisi", nonāk ļoti skarbā patstāvīgajā dzīvē?
L. Šmite: Mana doma, kad sāku rakstīt, bija paņemt Annas Sakses pasaku par Saulgriezi, kuras pamatā ideja par Zemes dēlu un Saules meitu, un parādīt to mūsdienu versijā. Sākumā arī virsraksts romānam bija cits, "Saulespuķe bruņvestē" – gan šīs sasauces ar Sakses pasaku, gan kara Ukrainā dēļ.
Mans Zemes dēls bija savaldzinājis Saules meitu agrā jaunībā, gandrīz pusaudzes gados, kad garīgums meitenei vēl neko daudz nenozīmēja, muskuļi, motori, mašīnas šķita svarīgāki un interesantāki un ņēma virsroku. Tā viņa pazaudēja saikni ar garīgumu un vajadzību pēc tā, un palika svešā malā, domājot, ka vēlāk gan jau kādreiz vērsīs skatu atpakaļ uz garīgumu, uz māti, uz vertikāli. Domāju, ka viņai bija ļoti traumējoši sadzīvot ar zemes dzīvi, ienākot sava puiša ģimenē, kur vecāku mājās joprojām dzīvo trīs pieauguši dēli.
Pieminējāt muskuļus, motorus, mašīnas, bet Aizkuru ģimenē ir vēl ceturtais "m" – medības. Ļoti detalizēti aprakstītas, šķiet, autorei ir iekšpuses informācija. Pati taču nemedījat?
Nē, es pat gaļu jau sen neēdu, man tas saistās ar kaut ko diezgan mežonīgu, vardarbību, agresiju.
Bet labi pazīstami mednieki ir, lūdzu, lai man pastāsta, teiksim, par ko viņi runā pēc medību beigām. Daži mednieku joki romānā iekļuvuši.
Tas ir tāds vīriešu klubiņš – tagad jau arī mednieku kundzes iet uz gaidi, un gadās pa kādai dāmai medniecei, agrāk tā nedarīja. Man to nevajag, es bez tā visa labprāt iztiktu. Tagad tieši ir auru laiks – kā brieži tad rēc, kā lāči, kā vērši! Man visi dzīvnieki mīļi – gan zaķīši, gan vilki, kuru tagad esot kļuvis tik daudz, ka jāatšauj. Kad mežacūkas bija savairojušās, tad gan gaidījām medniekus, nebija spēka pašiem savus laukus nosargāt.
Gaļu jau sen neēdat?
Ar gaļas ēšanu man ir ļoti sena pieredze – kādreiz vecāki turēja cūkas, un tad, protams, rudenī bija cūku bēres. Tas man bija briesmīgs notikums. Visas tās asiņu bļodas, mamma taisīja asinsdesas, un mums ar māsu vajadzēja iet aizsiet. Neviena negribēja, strīdējāmies: tagad ir tava kārta! Nē, tagad ir tava kārta! Un, kad aizsien, rokas līp, skrienu mazgāt. Līdz gadiem 25, 26 gan ēdu gaļu, bet daudz kas man negaršoja arī tad – aknas, aukstā gaļa, asinsdesas. Un tad nodomāju, kāpēc man ēst to karbonādīti, kura vienīgā vēl garšo? Meita beidza devīto klasi, un tad es pārstāju. Varu bez gaļas labi iztikt, un esmu priecīga, ka tādu lēmumu toreiz pieņēmu. Ja man būtu jāatsakās no konfektēm vai cepumiem, tas gan būtu ļoti traki (smejas).
Man arī to briedi ar skaistajiem ragiem labāk patīk redzēt dzīvu, nevis nonāvētu.
Atgriežoties pie romāna – laikam jau tomēr lasītājiem jāatklāj, ka arī Ingas pašas ģimene nav pārāk tradicionāla.
Tur es pati mēģināju tos pinekļus mazliet savīt – viņas tēvs ir katoļu mācītājs, kuram nemaz nedrīkstētu būt ģimene, tāpēc viņa arī pamatā uzaugusi ar mātes garīgumu.
Un, protams, no tēva savukārt tikusi baznīcas vertikāle, lūgšanas un tā dzīves daļa.
Inga tik ļoti bažījas, baidās parādīt mātei savu dzīvi, īpaši parādīt savu nelaulātas sievas statusu. Bet viņas mātei jau nu gan vislabāk vajadzētu saprast, ka ne vienmēr sanāk tāda ģimene, kādu kārojas.