10 °C
Pirmais iemesls doties uz 2024. gada 18. marta koncertu Latvijas Radio 1. studijā bija skaidrs un pašsaprotams – dziedātāju Helēnu Sorokinu vēl nekad nebiju dzirdējis klātienē. Citā formātā gan – savulaik, kad publisku pasākumu vietā noritēja tiešsaistes koncerti, līdz Latvijai nonāca ārzemēs īstenotā solistes programma.
Pēc tam, 2022. gada Jaunās mūzikas festivālā "Arēna", sekoja jauns priekšnesums, kur latviešu komponistu daiļradi pārstāvēja Gundega Šmite, Edgars Raginskis, Andris Dzenītis un Līva Blūma, taču tovakar, atzīstos, "Prāta spēles" bija svarīgākas. Tagad Austrijā dzīvojošā un Grācas augstskolā strādājošā māksliniece Latvijā uzkavējusies ilgāku brīdi, un koncertafišas vēsta par viņas uzstāšanos 27. martā kopā ar kamerorķestri "Sinfonia Concertante", taču tieši tad Valmieras Drāmas teātrī notiek arī ilgi gaidītā izrāde "Nelabie. Pēc Dostojevska". Tātad – Helēna Sorokina noteikti bija jādzird vismaz 18. martā, un tā bija pareiza izvēle.
Otrs iemesls – kontrabasista Matīsa Eisaka priekšnesums. Arī viņš Latvijā sastopams tikai epizodiski, jo dzīvo Vācijā, strādā Vācijas orķestros un pirmām kārtām dzirdams Andra Nelsona vadītajā Leipcigas "Gewandhaus" orķestrī. Turpretī tagad, Rīgā, viņš publikas priekšā stājās viens pats – Latvijas Radio 1. studijā skanēja opusi balsij solo un kontrabasam solo, un tikai programmas izskaņā pienāca Platona Buravicka "Zvaigznes dziedājums" abu mākslinieku saspēlē. Un arī tā bija pareizā izvēle – izmantot reto izdevību dzirdēt Matīsu Eisaku klātienē. Šī programma saucās "Neredzamā gaisma", kontrabasists un vokāliste katrs no sava skatpunkta, katrs ar saviem izteiksmes līdzekļiem atainoja dažbrīd arī gluži vizuāli tveramās gaismēnu nianses un spilgti izceltos gaismas un tumsas pretstatus, neraugoties uz skaņdarbu dažādo vērtību un atšķirīgo spēju uzrunāt, priekšnesuma kopaina skaidri vēstīja arī par mūzikas simboliskajiem aspektiem, par ētisko un estētisko dimensiju saplūsmi.
Helēna Sorokina Latvijas mūzikā ir īpaša parādība. Reti kurš vokālists uzņemas dziedāt laikmetīgo mūziku balsij "a cappella" – bet viņa to spēj, un viņai tas padodas spoži. Vēl jo vairāk – Helēnai Sorokinai raksta jaundarbus latviešu komponisti, un četri no viņiem jau nosaukti, bet šoreiz no solistei veltītā repertuāra viņa izvēlējās kaut ko vismaz ģeogrāfiskā ziņā vēl eksotiskāku – divus Felisas Annes Rejesas Makaisas un vienu Džosias Katalana opusu. Līdzās paplašinātu vokālo tehniku mērķtiecīgam īstenojumam, līdzās tipiskam avangarda mūzikas skaņurakstam šeit bija rodamas vairākas papildu īpašības komponistu prasmē saistīt klausītāja uzmanību – skaņdarbu ritējumā pakāpeniski atainojās emocionāli daudzveidīgs izklāsts un dramaturģisko aprišu precizitāte, bet visu dūcošo, zumošo, nospriegoto un izteikti ekspresīvo toņu un tembru savijumā tika atvēlēta vieta arī atklātai dziedājuma plūsmai un ekspresijai. Vokālajās interpretācijās visi šie muzikālie rakursi guva trāpīgu, virtuozu un piepildītu iedzīvinājumu – ne jau velti arī 18. marta koncertsarunā ar Annu Veismani Helēna Sorokina atzina, ka viņas balsi var saukt gan par mecosoprānu, gan par altu, gan par kontraltu, un tas nozīmē, ka solistes priekšnesums iet pāri arī stilu un žanru robežām, ko, starp citu, līdzās Buravicka partitūras pirmatskaņojumam parādīja arī Mortona Feldmena miniatūras lasījums.
Ar Matīsu Eisaku ir kaut kas līdzīgs. Kontrabasists savukārt atklāja, ka viņam svarīga ir rokmūzikas ekspresija, un apvienojumā ar spēles klasisko zīmējumu, ar paplašinātu instrumentālo tehniku spektru viņa interpretācijas izklausījās vienlīdz piesātinātas un mirdzošas, vienlīdz kolorītas gan tumšo toņu dziļumā, gan gaišāko krāsu paletē. Un šeit visvērtīgākā bija iespēja pirmoreiz klātienē dzirdēt 1986. gadā komponēto un divus gadus vēlāk Andra Gruntes pirmatskaņoto Pētera Vaska sonāti kontrabasam – šajā, no mūsdienu viedokļa raugoties, visnotaļ eksperimentālajā komponista meistardarbā Matīss Eisaks panāca gan muzikālās domas integritāti, gan vēstījuma spriegumu. Par mazākām kompozicionālām sekmēm liecināja Gordona Kampes opuss "Dumpis" – ja to uztver kā konkursam paredzētu koncertskaņdarbu, tad arī visu virtuozo parametru salikumu var saprast, taču jebkurā gadījumā partitūras izvērsums un autora teatralitāte tomēr nogurdināja.
Patrika Zīskinda slavenajā lugā "Kontrabass" ietverta epizode, kurā tās galvenais varonis, būdams no attāluma bezcerīgi iemīlējies jaunā operdziedātājā, vienā brīdī bibliotēkā skatās pēc skaņdarbiem balss un kontrabasa duetam un atrod tikai pāris kāda senaizmirsta autora radītus nošu piemērus. Diemžēl jāteic, ka arī Platona Buravicka opuss "Zvaigznes dziedājums" viņam neko daudz nelīdzētu – vairākas komponista veiktās izvēles tēlu, impulsu, nianšu izgaismojumā un pretstatu zīmējumā patiešām bija rosinošas, taču citkārt skaņuraksts iegāja iepriekšparedzamā riņķojumā, kas izsaukt iedvesmojošas izjūtas īsti nespēja. Līdz ar to jāsecina, ka veiksmīgākie darbi šādam sastāvam vēl tikai gaidāmi.
Jācer, ka varbūt kādreiz piedzīvošu Zīskinda "Kontrabasa" iestudējumu kā Ivara Krasta, Kaspara Zvīguļa un jo īpaši Gundara Grasberga monoizrādi; jācer arī, ka Matīss Eisaks Latvijā nākotnē uzstāsies biežāk. Un noslēgumā, bez šaubām, vērts atgādināt, ka Helēnas Sorokinas radošais potenciāls šeit izmantots tikai epizodiski – un te pat nerunāju par iespēju atskaņot visus mecosoprānam rakstītos Pētera Plakida darbus, tas tā kā būtu pašsaprotami. Tāda balss kā viņai lieliski iederētos vēl neuzrakstītās Krista Auznieka, Gundegas Šmites, Mārtiņa Viļuma un Santas Ratnieces operās; Helēna Sorokina noteikti būtu to mākslinieku vidū, kas Latvijā pirmoreiz varētu iedzīvināt Harisona Bērtvisla, Tomasa Adesa vai Marka Entonija Tērnidža skatuves darbus. Tādā gadījumā nevajadzētu obligāti plānot koncertceļojumus uz Vīni un Grācu, tad arī pašiem mūziķiem dzīve šeit būtu interesantāka.
