Latvija, tāpat kā visa pārējā pasaule šobrīd piedzīvo zaļās enerģētikas revolūciju. Taču jautājums par attiecībām starp uzņēmējiem, kas attīsta vēja un saules parkus, un iedzīvotājiem, kas dzīvo tiešā šo parku tuvumā, Latvijā pagaidām nav atrisināts.
Un tieši iedzīvotāju un pašvaldību pretestība jeb tā saucamā ne manā sētā problēma vairākos gadījumos atjaunojamās enerģētikas projektus Latvijā ir aizkavējušas gadiem ilgi. Kā šo problēmu risina Eiropas vispieredzējušākajā zaļās enerģētikas valstī – Dānijā?
Dānijas atjaunojamo resursu enerģētikai ir jau apmēram 50 gadus ilga vēsture, jo šī valsts pieņēma stratēģisku lēmumu nebūt atkarīga no importētās naftas un gāzes tūlīt pēc 1974. gada naftas krīzes, kurā arābu naftas monarhijas liedza naftas piegādes valstīm, kuras tās uzskatīja par Izraēlas atbalstītājām. Attiecīgi dāņu atjaunojamo resursu enerģētikas uzņēmējiem ir jau desmitiem gadu ilga pieredze attiecību veidošanā ar tiem vietējiem iedzīvotājiem, kas dzīvo vēja un saules parku tiešā tuvumā, kā arī tuvumā esošajām pašvaldībām. "Dānijā cilvēkiem patīk atjaunojamo resursu enerģija – tā risina klimata pārmaiņu problēmu un vienlaikus piedāvā lētāku elektroenerģiju. Tādēļ kopumā cilvēki to atbalsta. Taču vietējās kopienās, kuru tuvumā paredzēta vēja parku celtniecība, vienmēr būs kāda cilvēku grupa, kura iestāsies pret vēja parku būvi. Šo problēmu bieži vien izdodas pārvarēt ar dažādām kompensāciju shēmām, kas pastāv Dānijā. Tās kompensē nekustamo īpašumu vērtības samazinājumu, nosaka ikgadējus maksājumus un ļauj pašvaldībām, kuru tiešā tuvumā atrodas saules vai vēja parki, gūt tos vai citus labumus. Taču, lai kādā formā eksistētu šīs kompensācijas, tās palīdz tikai tad, ja cilvēki ir atvērti dialogam. Tādēļ,
manuprāt, izšķirošais faktors sabiedrības attieksmes maiņā pret zaļo enerģētiku ir nevis kompensāciju maksājumi kā tādi, bet gan projektu attīstītāju spēja un gatavība dialogam ar sabiedrību kopumā un tām pusēm, kurus konkrētais projekts ietekmē īpaši.
Tā ir projektu attīstītāju darba sastāvdaļa, un gan Dānijā, gan citās Eiropas valstīs, kurās attīstām savus projektus, mēs šādā dialogā iesaistāmies ar prieku. Mēs vēlamies kompensēt neērtības, kuras radām, un uzskatām, ka tas ir tikai godīgi. Taču gadījumos, kad saskaramies ar cilvēkiem, kas nekādi nevēlas iesaistīties dialogā, kompensācijas diez vai palīdzēs," stāsta uzņēmuma "European Energy" izpildviceprezidents un projektu attīstības vadītājs Torvalds Spanggārds. Šim uzņēmumam ir projekti arī Latvijā.
Sāk ar vietu un attiecībām
Spanggārds stāsta, ka, ja neapmierināto ar konkrēto vēja vai saules parku būs liels, tad diez vai būs iespējams pašvaldībā saskaņot būvatļauju. Tādēļ, ja dialoga veidā neizdodas panākt vienošanos un samazināt neapmierināto skaitu, tad gan viņa uzņēmums, gan arī citi šīs jomas uzņēmēji vienkārši meklē citu vietu.
"Taču būtu jāpiebilst, ka daļa no mūsu darba ir atrast vietas, kurās atjaunojamās enerģētikas projekts ietekmētu pēc iespējas mazāku cilvēku skaitu.
Un tad mēs ar viņiem runājam – ja kritusies nekustamā īpašuma vērtība, tad mēs to varam kompensēt, ja nepatīk skats pa logu, tad varbūt to var uzlabot, iestādot kokus, ja grūtāk piekļūt īpašumam, tad varbūt to var risināt ar jauna piebraucamā ceļa palīdzību, ja problēma ir celtniecības radītais troksnis, tad arī to var regulēt, vienojoties par stundām, kādās notiek trokšņainākie darbi. Faktiski attiecību veidošana ar tiem iedzīvotājiem, kas atradīsies tiešā tuvumā, ir katra zaļās enerģētikas projekta otrais attīstības solis, uzreiz pēc vietas atrašanas. Un pēc būvatļaujas uz pašvaldību iet tikai tad, kad attiecības ir izveidotas un panāktas vienošanās ar iedzīvotājiem," viņš saka, piebilstot, ka Dānijas realitāte ir tāda, ka sabiedrības vairākums vēlas atjaunojamās enerģētikas projektus, tādēļ parasti neapmierināto skaits nav liels.
Svarīgākās kompensāciju shēmas nosaka, ka zaļās enerģijas parku attīstītājiem jākompensē nekustamo īpašumu vērtības zudums un/vai jāatpērk pēc iedzīvotāju pieprasījuma nekustamie īpašumi, kuru vērtība samazinājusies. Tiešā tuvumā esošajiem īpašumiem paredzēti arī nelieli ikgadējie maksājumi. Savukārt pašvaldība, kuras teritorijā tiek būvēts vēja vai saules parks, saņem vienreizēju likumdošanā noteiktu maksājumu brīdī, kad parks sāk darbu, taču esot iespējamas arī papildu vienošanās. T. Spanggārds uzsver, ka būtisks kompensāciju efekts ir tas, ka tās motivē uzņēmējus meklēt tādas vietas vēja un saules parkiem, kas pēc iespējas mazāk ietekmētu apkārtējo iedzīvotāju dzīvi. "Divi vai trīs īpašumi, kuriem jākompensē vērtības samazinājums, ir samērā tipiska parādība, taču, ja šādu īpašumu skaits ir desmit vai vairāk, tad parasti no projekta atsakoties, jo liels kompensāciju apjoms krasi sadārdzina projektus un tie kļūst konkurētnespējīgi," viņš saka.
Papildus likumos noteiktajiem kompensāciju veidiem attīstītājs vēl var piedāvāt tiem īpašumiem, kurus tieši ietekmēs objekta darbība, arī elektrības piegādi par izdevīgu cenu,
tāpat samērā tipiskas vienošanās esot par gājēju vai velosipēdu celiņiem, kas ļauj ērti tikt garām enerģētikas uzņēmumam, pastāvot arī vienošanās par labāka un dabai draudzīgāka apgaismojuma uzstādīšanu ielā vai, piemēram, pie ciemata veikala, kas parasti arī piederot pašvaldībai, bērnu rotaļlaukuma vai sporta laukuma izveide arī esot samērā tipiska vienošanās.