13.1 °C
Viens no ķiploku zemas ražības iemesliem ir veselīga stādāmā materiāla trūkums, cits – neoptimāla mēslošana. Vājās sakņu sistēmas dēļ ķiploki labi padodas siltā, irdenā, labi iekultivētā augsnē. Kaļķošanas līdzekļi jāiestrādā gadu pirms ķiploku stādīšanas. Vislabāk to darīt rudenī, iestrādājot 20–25 cm augsnes slānī smalki samaltu krītu vai dolomītmiltus.
Kaut gan ķiploki, sīpoli un puravi ir tuvi radi, to vajadzība pēc barības elementiem būtiski atšķiras. Pēc vācu pētnieku (Institut für Gemüse und Zierpflanzenbau (IGZ) Großbeeren/Erfurt e.V.) datiem, ar vidējo ražību 8 t/ha ar katru tonnu ražas ķiploki iznes no augsnes 4,5 kg N, 7,3 kg P, 2,9 kg K un 0,08 kg Mg. Diemžēl kalcija (Ca) iznese netika pētīta, bet šim elementam ir liela loma sakņu sistēmas attīstībā. Tas ir sevišķi svarīgi, ņemot vērā, ka liela daļa stādāmā materiāla ir inficēta ar Fusarium oxysporum, kā dēļ sakņu sistēmas attīstība tiek traucēta. Ja jau mēs tehniski nespējam dezinficēt stādāmo materiālu (nav reģistrēto līdzekļu), atliek meklēt iespējas spēcināt augus ar mēslojumu.
Svarīga ir augsnes struktūra un mitrums
Vājās sakņu sistēmas dēļ ķiploki ir sevišķi prasīgi augsnes struktūras un mitruma daudzuma augsnē ziņā. Tie labi padodas siltā, irdenā, labi iekultivētā augsnē. Optimālā skābuma reakcija ir pH 6,5–7,5. Kaļķošanas līdzekļi jāiestrādā gadu pirms ķiploku stādīšanas.
Vislabāk to darīt rudenī, iestrādājot 20–25 cm augsnes slānī smalki samaltu krītu vai dolomītmiltus.
Kaļķojamā materiāla izvēle ir atkarīga no augsnes analīzes vai augšņu agroķīmiskās izpētes datiem, jo ir svarīgi nodrošināt pareizu Ca un Mg proporciju. (Pasūtot augsnes agroķīmisko izpēti, jāatzīmē, ka ir vajadzīga arī Ca daudzuma noteikšana.) Pēdējos gados zemniekiem ir grūti izkaisīt miltos samaltos kaļķošanas līdzekļus, jo nav šim darbam piemērotas tehnikas, tāpēc arvien biežāk lieto granulētos līdzekļus. Jāatceras, ka granulētie kaļķošanas līdzekļi iedarbojas ievērojami lēnāk nekā milti un ir vairāk piemēroti uzturošai kaļķošanai.
Ķiploki ir atsaucīgi pret organiskajiem mēslošanas līdzekļiem, bet jārēķinās, ka ar kūtsmēsliem, pat labi satrūdējušiem, augsnē nonāk ievērojams nezāļu sēklu daudzums.
Lai ķiploku augi strauji un spēcīgi attīstītos, tiem nepieciešams nodrošināt pietiekamu barības elementu daudzumu augsnē. Poļu pētnieks W. Sady iesaka papildināt ar minerālmēsliem augsnē jau esošo barības elementu daudzumu līdz 80–100 mg/l N (NO3+NH4), 50–70 P, 150–250 K un 55–75 Mg.
Jāpievērš uzmanība mērvienībām. Agroķīmiskās izpētes rezultātos barības elementu daudzums ir norādīts mg/kg, bet saknes aug nevis augsnes kilogramos, bet apjomā. Ja aramkārtas dziļums ir 25 cm, 1 ha platībā augsnē jābūt 200–250 kg N, 125–175 kg P, 375–625 kg K un 137–187 kg Mg. Pārvēršot kālija, fosfora un magnija devas no elementiem oksīdos, barības elementu devas sanāks vēl lielākas. Protams, jāņem vērā šo elementu jau esošais daudzums augsnē, lai nepārmēslotu, kā arī maksimāli pieļaujamā slāpekļa deva nitrātu jutīgajās teritorijās.
Pamatmēslojums
Vidēji pamatmēslojumā ķiplokiem nepieciešams līdz 80 kg/ha slāpekļa (N), 80–120 kg/ha fosfora (P2O5), 150–200 kg/ha kālija (K2O). Ja ir laistīšanas iespēja, slāpekļa devu var palielināt līdz 150 kg/ha. Kāliju labāk ir lietot kālija sulfāta veidā, tādā veidā augi saņem arī tiem nepieciešamo sēru. Kopējā ķiploku vajadzība pēc sēra visā veģetācijas periodā sasniedz 80 kg/ha.
