15.1 °C
“Toties būs ko stāstīt mazbērniem!” Pavājš mierinājums, ja godīgi. Dzīvojušajiem citos laikmetos vēsturisko notikumu ziņā veicās mazāk. Lai gan, no otras puses, dalība impērijas sabrucināšanā nav dota visām paaudzēm.
Nezināju, ka NDI (ASV Nacionāli demokrātiskais institūts) daudzus gadus apjautājis Gruzijas pilsoņus par attieksmi pret PSRS sabrukumu. 2018. gadā 43% atbildēja, ka viņi to nožēlo. Vispirms radušos materiālo grūtību un teritorijas zaudējumu dēļ, kas sekoja kariem ar Krieviju. Gadu vēlāk nostalģijā dzīvojošo daudzums jau bija 41%. Lai neviens neapvainojas, ceru, ka šādu samazināšanos lielā mērā nosaka bioloģija. Tādēļ tas ir neizbēgami. Tādēļ, ka vecuma grupā 55+ pozitīvi par PSRS izteicās divas reizes vairāk apjautāto.
Interesanti, ka šo jautājumu pēkšņi pārstāja uzdot. Vai arī nolēma pagaidīt, kamēr sarūgtinātie galīgi izmirs. Vai arī saprata, ka cilvēkiem ir pilnīgi atšķirīgas prioritātes. Pat ja kāds arī apgalvo, ka impērijā viņam klājās mierīgāk, tas vēl nenozīmē, ka viņš vai viņa vēlas uz turieni atpakaļ.
Tagad aptaujās ir citi jautājumi – ja 82% Gruzijas iedzīvotāju atbalsta iestāšanos Eiropas Savienībā, bet 72% iestāšanos NATO, par kādu gan savienību var būt runa? Starp citu, uz šiem skaitļiem tikpat kā nekādu iespaidu nav atstājis arī karš Ukrainā.
Arī pirms pilna mēroga kara gruzīni saprata, ko izvēlēties. Un kurp viņiem jāiet.
Aiz ikdienas ziņām par uzvarām un zaudējumiem grūti saskatīt galveno – Ukrainas misiju. To, kas būs vēsturnieku galvenais darbs pēc desmit vai 100 gadiem. Gruzīnu, latviešu un austrāliešu pagātnes pētniekiem ukraiņu varonīgā cīņa atjaunojusi vēstures visspēcīgo loģiku.
Līdz šim impērijas gājušas bojā tikai par milzu asins cenu. Pirmais un Otrais pasaules karš to lieliski apstiprinājuši. Taču Padomju Savienība sabruka šķietami bez lielām asinīm. Precīzāk – turpina brukt joprojām. Jau nedaudz vairāk kā 30 gadus. Kopš 1989. gada manu tautiešu izlietās asinis bija ārkārtīgi nozīmīgas mazajai Gruzijai, taču impērijas mērogos diemžēl to spēja noignorēt. Tieši tādēļ krievu tūristi tagad jūtas pārsteigti, ja viņus kāds sauc par okupantiem. “Mazās” asinsizliešanas Gruzijā, Moldovā, Latvijā, Lietuvā un vēl kaut kur – labāk nesmīdiniet mūs! Tie visi taču ir starpnacionālie konflikti un iekšējās domstarpības starp kaut kādām mazām tautām. Krievija tur nav pie vainas. Krievija, ja nepieciešams, ievedīs miera uzturēšanas karaspēku un atvēsinās pārlieku uzkarsušos prātus. Un nevajag apsūdzēt to citu tautu un valstu sarīdīšanā vienu pret otru, arī provokācijās, dažādu separātistu un teroristu atbalstīšanā bijušajā PSRS!
Pat patriarhs Kirils teicis, ka “Krievija nekad nevienam nav uzbrukusi”. Vai neticat patriarham?
To esam dzirdējuši jau vairāk nekā 30 gadus pēc PSRS formālā sabrukuma.
Lūk, šodien Ukraina kļuvusi par upuri, pati to nevēlēdamās, un atgriezusi loģiku vēstures procesā – jau lijušas un turpina līt daudz asiņu. Runa ir par simtiem tūkstošu. Par pilsētām, kas nolīdzinātas līdz ar zemi. Arī par pasaules kārtību, kas atrodas pašattīrīšanās režīmā, kā tas notiek dabā pēc globālām katastrofām.
Tagad cerības saistās ar to, ka šis arī ir trešā gadu tūkstoša pasaules karš. Tas beigsies ar kara noslēgumu Ukrainā. Tajā jau ir ievilktas desmitiem valstu, no kurām lielākā daļa atrodas pareizajā pusē. Un tām, pareizāk mums visiem, ir pienākums uzvarēt impērijas paliekas.
Indīgas čūskas galva spēj iedzelt pat vairākas stundas pēc tās nociršanas. Tīrs instinkts. Tā noteikusi daba. “Ļaunuma impērijai”, kā to nosauca Ronalds Reigans, instinkts ir tāds pats. Taču čūskas galva bieži vien kož savā nocirstajā astē, kas konvulsijās lokās tās priekšā.
Tieši tas šobrīd notiek ar Krieviju, kas mežonīgi kož savas impērijas atliekās, nez kādēļ cerot, ka vairāk indes ļaus atjaunot to, kas pēc vēstures loģikas jau miris.
Kož Krimā, Bučā, Suhumi, Chinvali. Gatavojas iekost Ziemeļkazahstānā, kaut kur gar Suvalku koridoru. Daudz kur citur.
Cerības, ka uz nākotni orientēta paaudze nāks pie varas Krievijā un pēc tam mēs visi kopā veidosim labāku pasauli, nepiepildījās. Cerības, par kurām ar savām dzīvībām samaksājuši tūkstošiem gruzīnu.
Mēs vairs neesam vienā impērijā. Tāda ir mūsu griba. Taču vienā ierakumā.
Par Ukrainu! Par Gruziju! Par Latviju!
KONTEKSTS
2022. gada 24. februārī Krievijas diktators Vladimirs Putins deva pavēli iebrukt Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija pierādījumu. Starptautiskā krimināltiesa (SKT) 2023. gada martā izdeva Putina aresta orderi par nelikumīgu ukraiņu bērnu deportāciju no okupētajām teritorijām Ukrainā.
