Daudzas kara nianses un lietu kārtību Ukrainā nereti iespējams precīzāk saprast sarunās ar labiem paziņām – ukraiņu karavīriem. No viņiem bieži vien labāk nekā augstos štābos iegūstams priekšstats par stāvokli frontē, arī informācija par ieroču un bruņojuma piegādēm, kā arī skatu uz karu kopumā, kas palīdz saprast noskaņojumu armijas vidē un civilajā sabiedrībā. Viens no šādiem maniem paziņām ir vēl pirms gada pilnībā civils cilvēks, veterinārijas pētnieks Aleksandrs Morozs no Nacionālās gvardes jaunveidojamās Uzbrukuma brigādes. Karā iesaistījies kopš tā pirmajām dienām kā ierindas karavīrs, pieredzējis smagas kaujas ar cīņu biedru zaudējumu. Tagad – pieredzējis karavīrs kapteiņa pakāpē, rotas komandieris. Šobrīd, pēc viņa teiktā, iestājies ļoti nopietns kara posms – Rietumu palīdzība neesot pietiekama, tā nākot pārlieku lēni, ukraiņu sabiedrība un karavīri nogurst, karadarbības ieilgšana drīzāk nākot par labu Krievijai.
Kā jūtaties kara otrajā gadā?
A. Morozs: Ja jautātu, kas ir karš, katrā tā posmā būtu atšķirīga atbilde. Pašā sākumā, kad mēs visi aizgājām karot un nokļuvām brīvprātīgo bataljonā, tas bija viens stāvoklis, bija noteikta motivācija utt. Pēc tam jau ar laiku, iegūstot pieredzi, izjūtas un izturēšanās pret visu absolūti mainījās. Jo ilgāk viss turpinās, jo vairāk jautājumu rodas, bet trūkst daudzu atbilžu.
Ļoti daudz ko nespējam saprast, pat būdami karā veselu gadu. Vismaz es noteikti – vēl neesmu aizmirsis, ka kādreiz biju civils cilvēks, nevis karavīrs. Saprotams, ka atbildības smagums un lēmumu pieņemšana atstāj nopietnu nospiedumu, liek būt savāktam un atbildīgam. Pastāvīgi iegūsti jaunas zināšanas, mainies, tas viss ir saprotams. Piemēram, pagājušajā nedēļā tika publicēts mans zinātniskais raksts. Es neesmu zaudējis saikni ar savu darbu, ar savu pirmskara nodarbošanos. To rakstīju vēl iepriekš, bija ļoti daudz materiāla, turpinu sazināties ar kolēģiem, viņi atbalsta, palīdz. Rudenī nosūtīja publikāciju starptautiskam izdevumam, un tagad tā iznāca. Tas, no vienas puses, prasa laiku, arī novirza domas un motivē, kad noskaties uz dzīvi, kas atstāta Kijivā, uz citiem ļaudīm.
Vienlaikus, kad redzu Kijivā automašīnu sastrēgumus, vakara restorānus, jaunatni sporta zālēs – tas mazliet kaitina. Mana psihe jau ir mainījusies, ir grūti to pieņemt un sazināties ar šādiem ļaudīm.
No otras puses, kad satiecies ar saviem paziņām, kolēģiem, ar kuriem ir kaut kādi kopēji projekti, viss nostājas savās vietās. Viņi atbalsta un motivē. Tas arī mazliet ļauj novirzīt domas no šā smaguma, šā grūtā darba.
Esmu zinātniskais līdzstrādnieks Nacionālās laboratoriskās diagnostikas un veterināri sanitārās ekspertīzes pētnieciskajā institūtā. Pagājušā gada februārī man vajadzēja aizstāvēt disertāciju, saņemt zinātnisko grādu, bet kara dēļ tas izpalika.
Karavīri arī mēdz teikt – mēs frontē visu labi izdarām, lai te, aizmugurē, varētu normāli dzīvot.
Jā, neapšaubāmi, tajā arī ir jēga. Lai to darītu savu tuvinieku, paziņu, vecāku dēļ, kas palikuši te, Ukrainā, un negrasās nekur braukt projām. Nodrošināt pēc iespējas mierīgāku dzīvi savā dzimtajā zemē un atjaunot to, kas bijis. Atgūt iepriekšējo dzīvi pilnībā gan vairs nav iespējams – pēc uzvaras būs cita attieksme arī pret mūsu kaimiņu okupantu. Arī pati sabiedrība mainīsies, tomēr vispirms jānodrošina drošība. Komfortablāka dzīve aizmugurē nozīmē, ka mēs labi padarām savu darbu frontē.
Laikam vadīt tādu kolektīvu kā rota nav sevišķi viegli.
Tas absolūti nav viegli, bet kādam tas jādara. Kad devāmies karā kopā ar komandieri, ar kuru mēs dibinājām šo apakšvienību, mūsu bataljona "Svoboda" 8. rotu, mēs gājām kā ierindas karavīri, netīkojot pēc amatiem. Vienkārši nebija domas, ka oficiāli kļūsim par karavīriem, ka vadīsim, vedīsim kaujā, dosim pavēles. Bet reiz tā sanācis, tātad tas nepieciešams. Tobrīd un arī tagad nav pietiekami daudz cilvēku, kas uzņemtos atbildību.
Arī negaidījāt, ka viss tā ievilksies. Kad viss sākās Irpiņā, kādas bija sajūtas?
Tolaik neviens neko neprognozēja, nedomājām par termiņiem. Ienaidnieks bija ļoti tuvu, bija lieli draudi galvaspilsētas sagrābšanai, draudi pazaudēt valsti, valstiskumu, tādēļ toreiz bija naids, niknums kā Maidanā. Savulaik bijām gatavi ar armatūru, nūjām, akmeņiem, vienalga, ar ko kauties, sisties, nedomājot nedz par sekām, nedz savu karošanas pieredzi. Ne par to, kas un ar ko pret mums karo. Bija šausmīgs naids un motivācija pretoties tam visam. Mums tas izdevās.