Pēdējās dienās lasot viedokļu apmaiņu sociālajos tīklos par Ukrainas karaspēka ieiešanu Krievijas teritorijā, daži no manītajiem argumentiem vienkārši "norauj jumtu". 

Kas gan darās to cilvēku galvā, kuri iedomājas, ka mūsdienu karš ir kā antīkās pasaules vai viduslaiku batālija? Vai tiešām viņi domā, ka var iezīmēt pašu izvēlētu karalauku, kurā notiks visa karadarbība un tā nekad neizies ārpus šīm iedomātajām robežām? Gluži kā sniega kauja mājas pagalmā. Kāds absurds. Glupa utopija.

Latviešiem ir ļoti trāpīga tautas gudrība – ko sēsi, to pļausi. Proti, ja esi nolēmis pakarot kaimiņvalstī, rēķinies, ka karš var atnākt arī līdz paša mājām. Krievijas iedzīvotājiem nav ne mazākā iemesla sašust, ka Ukrainas karavīri šobrīd nostiprina pozīcijas Kurskas apgabalā. Drīzāk viņiem būtu jābūt pateicīgiem, ka ukraiņi ļāva krievu civiliedzīvotājiem vairāk nekā divus gadus neizjust netālu notiekošā kara postu. Taču nu šīs mierīgās dienas ir galā, un tas ir tikai loģiski.