Senlatviešiem kā zemkopju tautai Lieldienas bija nozīmīgs pieturas punkts gadalaiku ciklā. Gaismas uzvara pār tumsu tika pienācīgi svinēta ar olu krāsošanu un olu mainīšanos. Lai arī pirmsākumos, kā vēstī latvju dainas, olas nav bijušas diez cik krāsainas: sudrabainas, zeltainas un baltas.
Toties ticējumu, kas saistās ar olām un to ēšanu, gan ir varen daudz. Pēc olām tika pareģoti ne tikai odu un knišļu uzbrukumi, bet arī pašu veselība, gaidāmā raža un mājdzīvnieku pieaugums... Tas, vai ticēt šiem pareģojumiem, ir katra pašā ziņā, bet Lieldienas ir gaidīti pavasara svētki ikkatrā ģimenē. Īpaši šos svētkus gaida bērni, lai krāsotu olas, rīkotu olu kaujas un šūpotos.
Arī mēs, žurnāla Praktiskais Latvietis veidotāji, padalīsimies ar savām olu krāsošanas metodēm.
Sandras krāsotās olas.
Foto: Foto no privātā arhīva. / Latvijas Mediji
Sandra Ruska, galvenā redaktore
Sīpolmizu godinājums
Kad izmēģināju dažnedažādus olu krāsošanas paņēmienus, atgriezos pie dabiskiem materiāliem, īpaši tāpēc, ka olu krāsošana sīpolmizās, upeņu ievārījumā, mellenēs, zilajos kāpostos, kurkumā... ir veselībai visnekaitīgākā. Sīpolmizas krāju jau laikus un gados, kad audzēju sarkanos sīpolus, to mizas lieku atsevišķi. Vispiņķerīgākais darbs ir sīpolmizu sagriešana ar šķērēm – jo smalkāk, jo labāk.
Pēc tam ņemu kādas pāris stundas ārpus ledusskapja pastāvējušas olas – gan baltas, gan brūnas – un iemērcu ūdenī, pēc tam apviļāju smalki sagrieztajās sīpolmizās. Ielieku marlītē un cieši nosienu ar diegu. Daļu sagatavoto olu vāru katlā ar sīpolmizām, daļu katliņā ar upenēm vai mellenēm. Lai būtu labāks rezultāts, ja ir pacietība, olas pāris stundu vajadzētu paturēt vārījumā. Smalki sagrieztās sīpolu mizas olām piešķir marmorētu krāsojumu. Dažādībai daļu no olām lieku vārīties neietītas. Rezultāts, iztinot olas, nekad neļauj vilties.
Lai tiktu pie labas veselības, Lieldienu rītā jāsteidz pavārtīties rasā.