Klusi un balti – nē, tie vis nav tradicionālie Ziemassvētki! Senču tradīcijās Ziemassvētki trīs dieniņas, trīs naksniņas iet pār kalnu skanēdami, jo simboliski jāpalīdz Saulei no tumšākā punkta atkal sākt kāpt debesu kalnā.
Ziemassvētki ir mūsu senais ziemas saulstāvju nosaukums, un šī tradīcija ir neatminami sena un iemīļota, tāpēc kristīgā baznīca paņēma nosaukumu, pamatoti cerot, ka cilvēki šajās zemēs vieglāk "pārslēgsies". Un tā arī notika, taču šis stāsts būs par mūsu senču tradīcijām.
Kurā datumā ir Ziemassvētki?
Nav viena tāda datuma, jo šie svētki, tāpat kā Jāņi, tiek svinēti trīs dienas, kamēr Saule "stāv uz vietas" – tās ir gada trīs visgarākās naktis. Parasti tas ir 21., 22., 23. decembris, arī šogad. Ziemassvētku vakars gan ir minēts dainās, taču, visticamāk, tas varētu būt jebkurā no šīm trim dienām.
Toties ir vakars pirms svētkiem, kas tiek dēvēts par Bluķa vakaru, un šī ir ļoti nozīmīga svētku sastāvdaļa. Par to mazliet vēlāk.
Pirms svinam – sakopjam!
Nevar svētkus svētīt netīrā vidē, tāpēc pirms Ziemassvētkiem valda liela rosība – māja un sēta tiek tīrīta un posta, viss nevajadzīgais savākts nonīcināšanai, jo netīrībā un nevīžībā veiksmi un pārticību velti gaidīt. Ir saglabājusies paraža mazgāt māju ar kadiķūdeni (uzlējumu). Būtiski attīrīt mitekli ne tikai redzamajā, bet arī enerģētiskajā plānā, un te tiek izmantota kvēpināšana. Ja darāt to savās mājās, turiet logus pavērtus, lai mošķiem nav kur pamukt un noslēpties!
Sastāvējušos un iestrēgušu procesu iekustināšanai (un arīdzan telpas rotāšanai) veido saulītes (tupenī saspraustas smilgas) un puzurus. Ja tie, piekārti pie griestiem, viegli griežas, tātad gaiss un enerģija kustas – tā ir laba zīme.
Eglīte gan ir daudz vēlāk ieviesta tradīcija, to senči uzskatīja par viņsaules atribūtu, mājās nenesa un izmantoja saiknei ar dvēseļu pasauli bedībās, bet ne svētkos. Bet rotāt eglīti mežā – to gan! Arī rituālo ugunskuru ziemā var kurt mežā, kaut vai tāpēc, ka aizvējš un siltāk.