Dzejniekam Ojāram Vācietim 13. novembrī būtu 90. dzimšanas diena. Trīs dienas vēlāk Rīgas Latviešu biedrības namā notiks jubilejas pasākums, kurā piedalīsies koris "Austrums", dziesminieks Uldis Kākulis un divpadsmit Valmieras teātra jauno aktieru kursa dalībnieki.
"Es nevaru apklusināt prātu un nevaru pievaldīt mēli, kad laikmets ar virsskaņas ātrumu laiž savu biogrāfiju dēlī," ar šīm Ojāra Vācieša dzejas rindām jubilejas pasākumu vēlas sākt tā režisors Gundars Silakaktiņš. Viņš dzejnieku raksturo kā godīgu un aizrautīgu ideālistu, kura dzejas tēlainība ir tik ietilpīga un valoda tik suģestējoša, ka gribas atkal un atkal atgriezties pie dzejnieka atstātā mantojuma.
Ojārs Vācietis nav slēpies no lasītāja nedz saviļņojoši intīmajās, nedz patriotiskajās, nedz arī absolūti politiskajās vārsmās. Viņš ignorēja cenzūru un necentās nevienam iesmērēt Ēzopa valodu. Tas ir apbrīnojams fenomens, ka atrodas dzejnieks, kura priekšā pakāpeniski padodas un lūst i cenzūra, i Padomju Latvijas politiskā vadība pēc tam, kad ir pārliecinājusies, kāda īpaša bagātība pieder Latvijai un cilvēkiem ārpus tās," uzsver dzejnieks Jānis Peters, kurš bijis klāt brīdī, kad pāris nedēļas pirms nāves Ojāram Vācietim svinīgi pasniegts Latvijas Augstākās Padomes prezidija Goda raksts.
Nu pagājuši jau četrdesmit gadi, kopš dzejnieku vairs nevar satikt ne Altonavas ielas 19. namā (tur tagad iekārtots viņa muzejs un iela nosaukta viņa vārdā), ne pastaigu laikā ap Māras dīķi, ne tālākās Rīgas izstaigāšanas gaitās, un laikabiedru atmiņas šūpojas kā viļņi arvien gurdāk un gurdāk, vairs neizskalodami jaunus dzintargraudus. Vien Ojāra dzeja joprojām tikpat spīva un nepieradināta, kādu to mācījos vidusskolas literatūras stundās. Varbūt sakritība, bet dzejoļus sāku rakstīt 1983. gadā – tajā pašā, kad Ojārs devās mūžībā. 28. novembrī. Pusmūžā sarakstījis desmit sējumos ietilpināmu dzeju.