Latvijas Nacionālajā baletā 20. aprīlī pirmizrādi piedzīvos balets "Vijs. Šausmu naktis", kas tapis pēc Nikolaja Gogoļa ukraiņu folklorā balstītā stāsta motīviem ar ukraiņu komponista Aleksandra Rodina mūziku. Mūsdienīgā iestudējuma libreta un horeogrāfijas autors ir moldāvu izcelsmes ukraiņu horeogrāfs un režisors Radu Poklitaru.
Ar Radu Poklitaru, kura radošais darbs saistīts ar daudzām pasaules valstīm un Rīgā tagad ieradies no Kijivas, tiekamies mūsu Baltajā namā baleta mēģinājuma starpbrīdī. Un pāris dienas pirms tam, kad horeogrāfs dosies uz Čehiju, kur operā Brno sāksies mēģinājumi viņa jaunajam baletam "Viļņi".
Kā Alvis Hermanis Jauno Rīgas teātri Rīgā, kā Kirils Serebreņ- ņikovs Gogoļa centru Maskavā, tā Radu Poklitaru radījis savu – Kijivas Moderno – baletu.
"Vijs. Šausmu naktis" būs Eiropas austrumos ārkārtīgi pieprasītā horeogrāfa otrā sadarbība ar Latvijas Nacionālo baletu. 2006. gadā Poklitaru LNO iestudēja Sergeja Prokofjeva baletu "Pelnrušķīte". Pēc trim izrādēm sākās skandāls ar starptautisku rezonansi. Prokofjeva fonds aizliedza izrādīt "Pelnrušķīti", jo iebilda pret Poklitaru radītās pasakas pieaugušajiem darbības pārcēlumu uz publisko namu. Pēc tam baltkrievu komponists Oļegs Hodosko veica gandrīz neiespējamo – skatoties datora ekrānā Poklitaru horeogrāfiju ar Prokofjeva mūziku, sacerēja jaunu simfonisku mūziku "Peln- rušķītei". "Konflikts ar Prokofjeva fondu sākās, kad 2004. gadā pēc viesizrādēm Londonas Koventgārdenā daļa kritiķu negatīvi izteicās par Maskavas Lielajā teātrī manis iestudēto baletu "Romeo un Džuljeta"," saka Radu Poklitaru, "pēc tam fonda nepatikas vilnis pārvēlās uz Rīgu. Visa baleta pasaule un horeogrāfi gaida šā gada 31. decembri, jo tā būs pēdējā diena, kad darbosies Prokofjeva mūzikas autortiesību aizsardzība. Būs pagājuši septiņdesmit gadi kopš Sergeja Prokofjeva nāves (miris 1953. gadā), un vairs nevienam par šā skaņraža mūziku nebūs nekādas teikšanas, tā piederēs visai pasaulei un metīsies Prokofjevu iestudēt."
Rīgā esat ieradies no Kijivas, kur jūsu mājas. Kā rit dzīve pilsētā, kuru pirms gada tieši apdraudēja krievu okupanti?
Kijivā man ir divas mājas. Pirmās, radošās, ir manis nu jau pasen, pirms sešpadsmit gadiem, dibinātais Kijivas Modernā baleta teātris. Gājis visādi, bijuši gan pacēlumi, gan kritumi, pirms kāda laika teātra darbību atkal atjaunojām. Pāris dienu pēc mūsu sarunas atkal sēdīšos mašīnā un braukšu uz Kijivu, jo pirmizrādi piedzīvos jauns baleta viencēliens "Rīt", ko esmu izveidojis mūsu teātra māksliniekiem. Runājot personiskā izpratnē, burtiski pirms kara sākuma pabeidzu paša celtu divstāvu māju brīnišķīgā vietā Kijivas pievārtē, priežu meža ielokā. Pārdzīvoju, ka ēka kādu laiku stāvēja tukša, bet nu tur mitinās teātra mākslinieki, paldies Dievam, vismaz kāds māju pieskata.
Diemžēl cilvēki pierod pat pie kara. Un tik asi to vairs neizjūt kā Krievijas iebrukuma pirmajās dienās. Skan gaisa trauksmes, pazūd elektrība, apgaismojums, bet biedējošākais ir neziņa par rītdienu.
Absolūtā neskaidrība, kad ārprāts beigsies. Tas ir visbaisākais. Protams, visi tic, ka atgriezīsimies normālā dzīvē un viss atkal būs kā pirms kara, taču... Sākumā domājām, tas turpināsies kādas divas nedēļas, pēc tam, nu labi, mēnesi... Bet pagājis jau vairāk nekā gads, taču neredz ne gala, ne malas. Visas vēstules, ko cilvēki sūta cits citam, vai tās būtu aploksnē vai modernā elektroniskā sarakstē, beidzas tikai un vienīgi ar miera vēlējumiem.
Bet kultūras dzīve Kijivā notiek, par spīti karam?
Jā, teātri strādā. Baleta izrādēs ir pilnas zāles, jo uz tām pāris stundām cilvēki aizmirst par karu, savām problēmām un mākslinieki viņiem spēj uzdāvināt burvīgu pasaku, iespēju pārcelties citā pasaulē, kas ir mākslas uzdevums jebkuros laikos, bet šajā brīdī – pati galvenā tās misija.
Taču uz izrādēm drīkst pārdot tikai tik daudz biļešu, cik cilvēkiem ir vietas bumbu patvertnē, kurp aktieriem un skatītājiem jādodas, atskanot gaisa trauksmei.
Kijivas Modernajam baletam nav savas ēkas, taču ir divi teātri, uz kuru skatuvēm sniedzam izrādes. Vienā no tiem – uz klasiku orientētajā Kijivas pilsētas operas un baleta teātrī ar apmēram četrsimt vietām – tagad drīkst ielaist tikai divsimt cilvēku. Otrs, kur spēlējam, ir Starptautiskais kultūras un mākslas centrs, "Zhovtenevy Palace" teātris tieši Maidana laukumā. Skaistajā ēkā ir apmēram divtūkstoš vietu, bet šobrīd drīkst ielaist ne vairāk par tūkstoti skatītāju. Starp citu, mūsdienu dejas dzīve Kijivā pirms kara bija fantastiskā līmenī, kaut arī finansējums nebija liels. Nu tas sarucis vēl vairāk, jo pirmajā vietā ir karš. Daudzi jaunie horeogrāfi, arī mani audzēkņi, bija radījuši savas kompānijas, strādāja ļoti interesanti. Savs Operas un baleta teātris Ukrainā ir Odesā, Ļvivā, Doneckā, Harkivā un, protams, Tarasa Ševčenko vārdā nosauktais Ukrainas Nacionālais akadēmiskais operas un baleta teātris, kas atrodas Kijivā. Pilnīgi pašsaprotami valstij ar 40 miljoniem iedzīvotāju. Taču tagad vispirms ir jāuzvar karā. Pēc tam varēs domāt par visu pārējo.
Jūsu vecāki bijuši baleta solisti Moldovas Nacionālajā operas un baleta teātrī. Vil-kmi uz deju iesūcāt ar mātes pienu vai arī vecāki mērķtiecīgi virzīja savā profesijā?
Mana mamma bija diezgan kaujinieciska un apveltīta ar lielu gribasspēku. Ar manu vecāko brāli viņai nekas nesanāca – kaut tagad Volodja ir daudz sportiskāks nekā es, bērnībā attiecīgajā vecumā viņš bija diezgan apaļīgs. Tā kā brālim mākslinieka liktenis gāja secen, mamma "atspēlējās" ar mani. Četrarpus gadu vecumā aizveda uz baleta skolu, sacīdama, ka es iemīlēšot baletu. Un es sacīju, okei, es to mīlu. Patiesībā man nebija nekādas alternatīvas. Jau bērnībā zināju, ka kļūšu par baleta mākslinieku. Un galu galā no manis arī iznāca dejotājs. Līdz vēlāk kļuvu par horeogrāfu.
No 2000. līdz 2001. gadam ieņēmāt Moldovas Nacionālās operas un baleta galvenā baletmeistara amatu. Vai tikai nebijāt pats jaunākais šādā amatā…