Ar rakstnieku SVENU KUZMINU tiekamies grāmatnīcas "Globuss" kafejnīcā. Turpat stāvu zemāk viņa jaunākais, Kārlim Skalbem veltītais romāns "Skaistums un nemiers" jau trešo nedēļu turas lasītāju visvairāk pieprasīto grāmatu desmitniekā. Rakstnieks nav centies aptvert visu dzejnieka, publicista, prozaiķa un politiķa mūžu, tikai viņa versmīgo jaunību – no pirmajiem soļiem literatūrā līdz brīdim, kad Kārļa Skalbes grāmatas pārliecinoši nogūla uz lasītkāro latviešu galdiem līdzās Aspazijas un Raiņa darbiem un Piektā gada revolūcijas atskaņām, kad jaunajam dzejniekam nācās bēgt no Latvijas.
Svens Kuzmins sāk sarunu ar jautājumu, vai zinu, ka pašu pirmo dzejoli ar savu īsto vārdu Kārlis Skalbe publicējis tieši žurnālā "Mājas Viesis", un domās pateicos Latvijas Kultūras akadēmijai un literatūrzinātniekam Raimondam Briedim īpaši, ka šis fakts man zināms – gluži tāpat kā stāsts par Kārļa Skalbes kolportiera gaitām, kurās viņš ne tikai neko nenopelnīja, bet vēl palika 25 rubļus parādā Cēsu grāmatizdevējam Jānim Ozolam. Tieši ar šo traģikomisko epizodi romāns sākas, un arī tālāk romānā ir gana daudz anekdotisku ainu, tomēr tās ir tikai atelpa spraigajā laiksprīdī, kas ievada 1905. gada notikumus un veido Kārļa Skalbes uzskatus, patiesībā – visu viņa tālāko mūžu. Romāns ļauj novērtēt revolūcijas vērienu – dumpis rūga un brieda ne jau tikai un pat ne galvenokārt Latvijā, taču latviešu inteliģence bija cieši sakņota Krievijas impērijā tobrīd valdošajos garīgajos strāvojumos.
Vai atceraties savu pirmo sastapšanos ar Kārli Skalbi?
Neatceros. Gan jau skolā. Kaut ko mums noteikti mācīja, un tas noteikti bija kaut kas neizteiksmīgs. Īstā sastapšanās bija tagad, kad rakstīju romānu.
Un kāda ir sajūta tagad – par Skalbi, par sevi, par šo darbu un laikmetu?
Sajūta ir kā pēc ceļojuma – skaidrs, ka tas kaut ko jaunu ienesīs, nav skaidrs, ko un kad, un kā tas izpaudīsies. Bet tas bija plašs, apjomīgs un ļoti intensīvs ceļojums.