Viņam pa priekšu vijās leģenda – Liepājas Rietumkrasta vidusskolas pedagogu, dizaina un tehnoloģiju skolotāju Jāni Rudzīti izglītojamie teju dievinot. Ka diži nav pārspīlēts, pārliecinājos, tuvojoties mācību telpām, – manu acu priekšā Jānim pielipa zēns mirdzošām acīm: skolotāj, nevaru sagaidīt, kad tikšu pie jums! Kas ir šis x faktors, kura dēļ jaunieši par kādu skolotāju ir sajūsmā?
Izdzirdot šo jautājumu, Jānis Rudzītis cenšas neizrādīt mulsumu: "Jau divdesmit otro gadu strādāju šajā skolā un šajā amatā. Ne reizi vien ir bijuši piedāvājumi no citām Liepājas un apkārtnes skolām, bet tāds nu raksturs – pieņemu un mīlu to, kas ir.
Mana mazā dzīves formula ir nebūt mākslīgam, netēlot. Sekoju sirdsbalsij, un, ziniet, tā nemelo. Ja ir sāpe, dalos. Ja ir prieks vai cepums, arī dalos. Un vēl man ir lieliskā iespēja dalīties ar šīs skolas bērniem pieredzē, draudzībā un siltumā. Lūk, arī atslēgas vārds – siltums. Jaunieši, kas izgājuši caur šo kabinetu, ir mana bagātība."
Jānis teic, ka atceras bijušos skolēnus, bet var kļūdīties vārdos. "Viņi ir izauguši, nobrieduši, kļuvuši par vecākiem, dažs bārdaināks par mani. Visi zina, ka ar pasveicināšanu nepietiek, ar Rudzīti jāparunā. Kaut vai dažus vārdus. Vismaz dažu soļu garumā. Patīkami, ja cilvēks piesteidzas, lai pastāstītu, kā klājas, kā ar veselību, kādu profesiju izvēlējies. Viens izmācījies par kuģa kapteini, cits ticis augstā amatā ministrijā, vēl kāds studējis pedagoģiju. Reizēm atklājas, ka jaunais cilvēks dzīvo citur un neinteresējas par vietu, no kurienes cēlies. Savukārt kādam te ir ļoti grūti. Ja lūdz: "Rudzīt, aizšauj vienu eiro", es pieņemu to kā dzīves realitāti. Nenosodu, lai gan saprotu, kam nauda prasīta. Esmu uzsaucis pusdienas, un arī man ir uzsauktas."
Prātā paliek atmosfēra
Pedagoga sirdi silda ikviena tikšanās, un parasti saruna aizplūst pagātnē: "Rudzīt, atceros tevi kā liela auguma vīru ar kuplu bārdu. Tobrīd abi pamanām, ka jaunais vīrietis ir mani pāraudzis. Atmiņā mazāk paliek stundā darītais, atceras atmosfēru, noskaņu, kas valdījusi.