1918. gada 21. decembrī Pēterburgā Baltijas dzelzceļa stacijā elegantā salonvagonā iekāpa Pēteris Stučka – dzejnieka Jāņa Pliekšāna jeb Raiņa jaunības dienu draugs, fanātisks un nelokāms latviešu lielinieks ar pagrīdes darbā iemantotu segvārdu Paragrāfs. Līdzi brauca viņa laulātā draudzene Dora, Raiņa mīļā māsa. Vilciena sastāvā salonvagons ar Stučku laulāto pāri devās Latvijas robežas virzienā, 22. decembrī ierodoties Valkā. P. Stučka bija ar Krievijas "revolūcijas vadoņa" V. Uļjanova–Ļeņina 4. decembra dekrētu dibinātās Latvijas pagaidu padomju valdības jaunieceltais vadītājs.
Pa ceļam uz vispasaules revolūciju
Vēl 2. decembrī bija sācies vispārējs Padomju Krievijas Sarkanās armijas iebrukums Latvijas teritorijā. Šajā iebrukumā piedalījās arī Krievijas teritorijā saformētās trīs latviešu sarkano strēlnieku brigādes. Lai gan lielinieki atzina bijušās Krievijas impērijas nekrievu tautu pašnoteikšanās tiesības (Krievijas lielinieku vadonis Vladimirs Uļjanovs–Ļeņins teica, ka «mēs tās negribam dzīt paradīzē ar rungu»), taču padomju dzīves īstenība allaž ir atšķīrusies no lozungiem. Lielinieki ar militāra spēka palīdzību centās saglabāt Krievijas teritorijas nedalāmību. 1918. gada 18. novembrī dzimušās Latvijas Republikas teritorija bija lemta pirmajai lielinieku okupācijai.
Kārļa Ulmaņa vadītās Latvijas Republikas Pagaidu valdības steigā saformētās, nepilnīgi apbruņotās, mazskaitlīgās nacionālā karaspēka vienības kopā ar valsts teritorijā esošo demoralizēto un irstošo vācu karaspēku atkāpās uz Kurzemi.
Latvijas tā laika sabiedrības vairākums gaidīja lieliniekus kā atbrīvotājus no vāciešiem un vēl ticēja lielinieku pievilcīgajiem saukļiem. Turklāt Sarkanās armijas rindās atgriezās leģendārie latviešu strēlnieki un gandrīz katrai latviešu ģimenei "strēlniekos" bija pa kādam radiniekam. Atrauti no dzimtenes, strēlnieki nesaprata Latvijā notiekošās pārvērtības un domāja, ka cīnīsies par savas Dzimtenes atbrīvošanu no vāciešiem. Īsā laikā lielinieku Sarkanās armijas kontrolē nonāca lielākā daļa Latvijas teritorijas, izņemot Liepājas apkārtni.
Pašam Stučkam viņa revolucionārā vadoņa lēmums Latvijā izveidot iluzori patstāvīgu padomju republiku bija rūgts kumoss. Līdz tam viņš par Latvijas patstāvību bija tikai ironizējis, ka Latvijas valsts (lai arī lielinieciska) varētu būt tikai tāda "pagasta republika". P. Stučka bija parauglielinieks, viņu neinteresēja nekas vairāk kā pasaules revolūcija un internacionālā brālība. Vismaz Latviju viņš redzēja tikai kā Padomju Krievijas sastāvdaļu, un tālākajos plānos bija pārvērst Baltijas jūru par "pasaules revolūcijas jūru", no kuras "degošās revolucionārās lāpas dzirksteles iemest mūsu pretinieku revolucionārajā pulvermucā".