Kurp mēs ejam! Kas tie par likumiem un regulām? Kas tā par brālīgu valstu savienību! Vai jāņabērni, tikko piecēlušies no Līgodienas baltu galdautu klātā mielasta galda ar uzgriežamām gaļiņām, žāvētiem lucīšiem, kūpinātiem cāļu stilbiņiem, maz zina, ka tik karaliski ēduši līgotāji var būt pēdējo reizi!
Jo mūsu pārtikušie draugi Briseles ierēdņi grib aizliegt latvisko dzīvesveidu, tautiešu vēderiem ierasto gastronomisko baudījumu. Eirokrāti grasās ne tikai diktēt, ko un kā latviešiem ēst, bet uzbrūk pat nacionālās virtuves lepnumam, pelēkajiem zirņiem ar speķi! Eiropas šņergas, aizbildinoties, ka dūmota gaļa ir zaraza, inde augošam organismam un it kā rūpēs par tautiņas Dzintarjūras krastā veselību, vēlas nostopēt tradicionālos kūpinājumus. Tas nozīmē, ka tiek pārtraukta uz sausas alkšņa malciņas, uz dižskābarža vai ābeles žāvēta, kadiķīša dūmiem aizdarīta, latvieša nāsij no bērna kājas pazīstama aroma produkcijas ražošana, tādā veidā būtiski krītoties pieejai kvalitatīvai pārtikai, ko mūsu tauta notiesājusi simtiem gadu!
Vairs nebūs ne ķiplokdesu, ne dūmudesu, no veikalu un tirdziņu letēm pazudīs cūkgaļas žāvējumi visā paletē – būs jāpārtrauc kūpināt pēc vecās modes šķiņķi, cauraudzīti un karbonādi, izskaudīs jūras un saldūdens zivju žāvēšanu.
Nebūs vairs žāvētu reņģīšu – reņģēdāju svarīgākā uzturprodukta! Briseles priekšniecība un uzraugi to sauc par nepieciešamību "minimizēt policikliskos aromātiskos ūdeņražus" un apgalvo, ka jāpazemina no šprotu kariem ar Krieviju zināmā benzopirēna norma, kas Latvijai līdz šim izņēmuma kārtā tika piemērota divkārt augstāka nekā daudz kur citur Eiropā. Kaut kas tāds var iešauties prātā tikai cilvēkiem, kam gaļas delikateses izsauc riebuma sajūtu, kuri ir pārliecināti veģetārieši, ar labu apetīti ielokot māgā vien sojšliku, grilētu tofu, čia sēklu maisījumus, un nākotnē plāno pāreju uz miljonu cilvēku paēdināšanu ar kaltētiem kukaiņiem, vabolēm, kāpuriem, tīģerodiem.