Skan neloģiski, vai ne? Bet, palūkojoties uz Krieviju, izrādās, tieši nabadzība visos laikos ir palīdzējusi varai īstenot savus impēriskos tīkojumus, liedzot saviem pilsoņiem iegūt labu izglītību, iepazīt pasauli un sākt domāt ar savu galvu.
Daudziem kontraktu ar valdību parakstījušajiem, nabadzības dēļ iemainot savu veselību un dzīvību pret kompensāciju, tas izrādījies vienīgais veids, kā atmaksāt aizdevumus.
"YouTube" ir pilns ar gluži neticamiem gadījumiem, kad kritušo karavīru ģimenes pateicas par jebkāda veida kompensāciju par kritušajiem. Ne vienmēr tā ir baltā automašīna "Lada". Propagandisti vai no ādas lien ārā, lai parādītu valsts "gādību" par saviem pilsoņiem. Kādai mātei kopā ar kritušā dēla mantām Ufas gubernators svinīgi pasniedza kara zonā piedzimušu svītrainu kaķēnu, kas esot tikpat saudzīgi vests kā kristāla vāze. Māte gubernatoram sirsnīgi pateicās par dāvanu. Tajā pašā laikā Krievijas armija Ukrainā katru dienu nogalina un sakropļo tūkstošiem mājdzīvnieku un savvaļas dzīvnieku. Satriecoša ir Latvijas Televīzijas rādītā Staņislava Kapralova dokumentālā filma "Glābjot dzīvniekus Ukrainā", kas, no vienas puses, parāda iebrucēju nežēlību, no otras – brīvprātīgo glābēju drosmi un cilvēcību.
Ukrainā svētīgu darbu veic gūstekņu apmaiņai izveidotais palīdzības centrs "Gribu dzīvot". Iztaujājot simtiem gūstekņu, atklājas daudzas cēloņsakarības. Sarunā ar Dmitriju Gordonu centra vadītājs Dmitrijs Zolkins uz jautājumu: "Kas okupantiem ir galvā?" – atbild: "Izkaltusi grunts, kurā nekas neaug." Viņu mazā pasaulīte beidzas ar savējiem – ģimeni, daudzi nekad nav bijuši ārzemēs, viņiem bieži ir grūtības ar pašidentificēšanos, jo viņi nezina savas saknes, kas daudziem meklējamas Ukrainā. Kā vienu no nozīmīgākajiem Krievijas pēdējā laika izgudrojumiem D. Zolkins ar ironiju min mobilās krematorijas. Izjautājot gūstekņus, sarunās iesaista arī viņu piederīgos.