"Latvijas Avīze" aicināja uz sarunu Valsts policijas priekšnieku Armandu Ruku. Runājam par zādzībām, vardarbību ģimenē, narkotiku tirdzniecību u.c.
Jums jau rit ceturtais gads Valsts policijas priekšnieka darbā. Nenožēlojat, ka piekritāt ieņemt šo amatu?
A. Ruks: Ko tur nožēlot? Katram cilvēkam savs ceļš ejams. Vai piekristu, zinot, kas sagaida? Droši vien. Zināju, ka būs izaicinājumi.
Bet ko jūs negaidījāt?
Ka augstākajā vadības līmenī izdosies izveidot tik labu un profesionālu komandu. Esmu apmierināts arī ar Valsts policijas darbu kopumā, zinot resursus, izaicinājumus un darba apstākļus. Protams, ir atsevišķi gadījumi, kad ne tik labi esam spējuši tikt galā ar saviem uzdevumiem. Visur jau ne es, ne citi priekšnieki nevar izstāvēt klāt. Priekšniecības uzdevums ir raudzīties, lai sistēma darbotos pareizi.
Pieskārāties vadībai. Bijušais kārtības policijas priekšnieks Normunds Krapsis un bijušais Rīgas reģiona pārvaldes priekšnieks Juris Šulte atrodas uz apsūdzēto sola, pret bijušo kriminālpolicijas priekšnieku Andreju Sozinovu ierosināts kriminālprocess...
Jā, zināma nelabvēlīgu apstākļu sakritība par atsevišķām amatpersonām un Valsts policijas rindu tīrīšana ir notikusi. Par riskiem jau bija zināms. Nācu no amata, kurā zināju vairāk, nekā tiek publiski pausts. Par konkrētajām amatpersonām varu teikt – lai tiesa vērtē viņu vainu. Kamēr tiesas spriedumi nav stājušies spēkā, mēs šos cilvēkus par vainīgiem uzskatīt nedrīkstam.
Pagājušais gads iezīmējās ar tādām vairākām cilvēku pazušanas lietām, kas izraisīja lielu sabiedrības rezonansi, piemēram, Justīne Rogovkā, Anna Jansone Rīgā. Vai pagājušais gads bija īpašs šai ziņā no policijas skatu punkta, vai pazudušo bija vairāk un vai gadījumi bija sarežģītāki? Justīnes gadījumā lielu darbu paveica policija – pats biju liecinieks policistu pašatdevei, policistus par profesionalitāti slavēja pat tie, kas viņus regulāri kritizē.
Cilvēki vienmēr pazuduši, agrāk vēl vairāk. Atceros pagājušā gadsimta 90. gadu otro pusi, kad sāku strādāt – cik tad bija nedroša valsts. Tagad dzīvojam daudz drošākā un tiesiskā valstī, progresējam. Protams, nekas nav ideāls, ir kur tiekties un ko attīstīt gan policijas darbā, gan pārējās tiesību aizsardzības iestādēs. Arī problēmas vienmēr bijušas un būs.