Lauris Vidzis kopā ar savu ģimeni pēc divpadsmit Amerikā aizvadītiem gadiem, kuru laikā ieguvis uzņēmējdarbības vadības maģistra grādu (MBA) Jeila universitātes biznesa skolā ar specializāciju veselības aprūpes administrācijā un strādājis starptautiskos uzņēmumos, ir atgriezies Latvijā.
Ne tādēļ, ka viņam ir pietrūcis darba Amerikā, bet gan tādēļ, lai viņa dēliem būtu iespēja skoloties Latvijā, lai stiprinātu saites ar savu plašo ģimeni un lai savas Amerikā iegūtās zināšanas un pieredzi varētu iedzīvināt, strādājot dzimtajā zemē. Laurim Vidzim aizvadītā gada oktobrī ir uzticēts vadīt Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas pagaidu valdi, kuras pilnvaru laiks ir viens gads. Šis ir samērā sarežģīts laiks viņa darba dzīvē, jo universitātes slimnīcā ir nepieciešamas pārmaiņas, par kurām iepriekš ir daudz runāts, bet maz darīts. Turklāt regulāri jāsaskaras ar negaidītiem pavērsieniem, kas rodas, risinot slimnīcas jaunā korpusa būvniecības jautājumus.
Jūs esat palīdzējis uzlabot saimnieciskās darbības un peļņas rādītājus lielajām slimnīcām Amerikā. Kāda atšķirība ir starp to, ko jūs redzējāt un piedzīvojāt, strādājot Amerikā, un tagad, vadot universitātes slimnīcu Latvijā?
L. Vidzis: Amerikā visos projektos, kuros biju iesaistīts, un tie galvenokārt bija attīstības procesu pilnveidošanas un pārmaiņu projekti, vienmēr centrā tika likts pacients.
Ikvienā darbībā, par kuru runājām – vai par peļņas rādītāju vai procesu uzlabošanu –, pacients vienmēr ir bijis galvenais.
Man bija iespēja strādāt lielā universitātes slimnīcā ārpus Ņujorkas – Vestčesteras medicīnas centrā, kas bija ļoti līdzīgs Stradiņa slimnīcai un kur man bija pirmā saskarsme ar veselības aprūpes darba organizāciju. Tiesa, veselības aprūpes finansējums Amerikā ir daudz lielāks nekā Latvijā, un līdz ar to šajā nozarē ir daudz plašākas attīstības iespējas gan infrastruktūras, gan arī personāla piesaistes ziņā un secīgi plašākas iespējas straujāk ieviest dažādas inovācijas.