Ik reizes, kad Eiropas Savienība paplašinās, pievienojoties blokam jaunai valstij, paplašinās arī izpratne par to, ko etniski, ģeogrāfiski, politiski ietver jēdziens "Eiropa". Tā vieno tik atšķirīgas valstis kā Latviju un Itāliju, Vāciju un Bulgāriju, Portugāli un Dāniju. Tomēr savulaik, kad Rīgā notika mūsu valsts Eiropas prezidentūras Austrumu partnerības samits, ar garu degunu palika Gruzija, Ukraina un Moldova. Tām solīja ciešu sadarbību ar ES, bet ne iestāšanos blokā.
Taču tas ir mainījies. Tostarp Ukrainas kara, kā arī jaunu Krievijas un Ķīnas radītu ģeopolitisku izaicinājumu izpratnes ietekmē. Moldova atrodas ceļā uz Eiropas Savienību. Un tas nozīmē gan Rietumbalkānu, gan, iespējams, arī Gruzijas eventuālu iestāšanos vienotajā Eiropas valstu blokā.
Vācot materiālus par Tuvo Austrumu konfliktu, savu ikgadējo pavasara vīrusa devu piedzīvoju Izraēlā, kur šobrīd ir sevišķi daudz iebraucēju no Ukrainas, Krievijas un arī Moldovas. Arī mans ārsts izrādījās imigrants no Moldovas. Saku, ka pārdomāju rakstu par Moldovas ceļu uz iestāju Eiropas Savienībā.
Viņš neticīgi krata galvu un saka: "Neticu! Moldova tomēr nav Latvija. Mēs vēl ļoti tālu no Eiropas."
Izrādās, šāds noskaņojums plaši izplatīts arī Moldovā. Tikām valsts spērusi stingrus soļus, lai vēl šajā desmitgadē iestātos Eiropas Savienībā.
Septiņi gadi vai nekad?
Pērn tika apstiprināts Moldovas kā Eiropas Savienības kandidātvalsts statuss. Pēc sekmīga iestāšanās procesa valsts varētu tikt uzņemta vienotajā blokā 2030. gadā. Pieņemts uzskatīt, ka vidēji valstis noslēdz iestāšanās procedūru desmit gadu laikā. Tomēr Kiprai un Maltai tas prasīja ilgāku laiku. Abas valstis pievienojās Eiropas Savienībai 2004. gadā, kad tai pievienojās arī Latvija. Un tobrīd jau bija gaidījušas kopš 1990. gada, kurpretī Latvija oficiālu pieteikumu iesniedza vien 1995. gadā.
Turcija savu pieteikumu iesniedza pat 1987. gadā.
Nupat Ankara atkal aktivizējusi iestāšanās sarunas, tomēr valda neticība, vai Turcija patiešām kādreiz tiks uzņemta vienotajā blokā, pat ja tiktu paveikti visi prasītie mājasdarbi.
Citiem vārdiem sakot, ja valdīs nepieciešamais politiskais konsenss, Moldova būs Eiropas Savienības dalībvalsts vēl šajā desmitgadē. Bet, ja radīsies iebildumi, sevišķi no ietekmīgākajām galvaspilsētām, tad process var ievilkties uz nezināmu laiku. Ņemot vērā, ka Moldovas un Ukrainas pieteikumi saņemti vienā laikā, kuluāros bija atsevišķas pesimistu balsis, ka var atkārtoties Turcijas scenārijs. Taču pagaidām viss liecina par pretējo.
Teritoriālie konflikti
Spriežot, kādēļ Moldovai varētu iet secen iestāšanās Eiropas Savienībā, tiek atgādināts par neatrisinātiem teritoriāliem konfliktiem, proti, prokrievisko politiķu kontrolēto šķeltniecisko Piedņestru. Kopš 1992. gada oficiālā Kišiņeva faktiski pār to zaudējusi kontroli. Starp citu 20. gs. 30. gados šī teritorija bija moldāviešu apdzīvota autonomija Padomju Ukrainas sastāvā. Kopš tā laika tas palicis par "skaldi un valdi" politikas piemēru, kā Maskava realizē savas intereses tās kaimiņvalstīs.
Tiktāl Piedņestru atzīst vien Krievijas atbalstīti separātiski teritoriāli formējumi – Dienvidosetija, Abhāzija un Arcaha, kas agrāk bija pazīstama kā Kalnu Karabaha.
Neatrisināti teritoriāli strīdi, kā pierādīja Kipras situācija, labākajā gadījumā rada papildu izaicinājumus iestāšanās sarunās un iesaistīto valstu attiecībās, taču nepārvelk svītru visam procesam. Vēl vairāk – ap laiku, kad Kipra iestājās Eiropas Savienībā, bija iezīmējusies pozitīva kustība attiecībās ar Kipras turku daļu, bet pašā pēdējā laikā Kipras turku republika atkal gravitē Ankaras organizēto iniciatīvu virzienā un pērn kļuvusi par dalībvalsti Tjurku valstu organizācijā, bet jau šogad – arī Tjurku valstu parlamentārajā asamblejā.