18.1 °C
Gadsimta notikums – Dziesmu svētku 150 gadi – ir aizvadīts, izsaviļņots, izlaimīgots. Teju pēdējā brīdī tiku pie visām kāroto pasākumu biļetēm, tāpēc svētkus izlaimīgoju klātienē. Redzēju visu, ko vien var vēlēties, un vēl vairāk – neticami daudz brīnišķīgu notikumu ārpus ierastajiem.
Šķiet, dejoja, dziedāja un dižojās visa Rīga, pilna galvaspilsēta svētku, to nevarēja nejust! Visur meitas un sievas tautastērpos. Tādas īpašas – daiļākas, krietnākas par citām. Tāpat puiši un vīri – tādi kā uzticamāki, stiprāki, pamatīgāki! Latviskums ielās, uz trotuāriem un uz velosipēdiem. Tautumeita uz velosipēda, ak, dieniņ, cik tas ir skaisti!
Dziesmu svētki atkal kļuvuši par notikumu. Jā, atkal, jo tā nav bijis vienmēr. Daudzi vēl atceras ne tik senos padomju laikus, kad skatītāji uz Dziesmu svētku koncertiem nerāvās. Nepavisam nerāvās, jo repertuārs bija tāds, ko nekārojās ne dzirdēt, ne skatīt. Tāpēc jo lielāks paldies visiem pašdarbniekiem, kas pārdzīvoja šo repertuāru, nepārtraucot Dziesmu svētku tradīcijas. "Mēs esam maza, bet sīksta pārdzīvotāju tauta," Rīgas 800 gadu Dziesmu svētku uzrunā sacīja atjaunotās Latvijas mīlētākā prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.
Grūti iedomāties, ka šie svētki kādu varētu atstāt vienaldzīgu. Caur katru ķermeņa šūnu desmit dienu garumā izvibrēts mūsu tautas gara spēks un atskārsta vārdos neizstāstāmā atbilde: no kā tik milzīgs spēks tik mazai tautai? Mēs dižojāmies ar latvisko būtību mirdzošajās acīs, staltajās stājās, skanīgās balsīs, raitajā solī, apbrīnojamajos rokdarbos, aizkustinājuma asarās un visaptverošajā cilvēciskajā sirsnībā. Vairas Vīķes-Freibergas 2001. gadā teiktie iedvesmas vārdi: "Mēs esam stipri, mēs esam diženi, mēs esam raženi, mēs esam skaisti!" šoreiz skanētu citādi. Tieši laikā un vietā un ar pārliecinošu atbalsi, jo pa šiem divdesmit diviem gadiem esam kļuvuši brīvāki, atvērtāki, laimīgāki. Īpaši to redzam šovasar. Un nav svarīgi, kam par to jāpateicas – kovida mājsēdei vai vēl siltajai Latvijas hokeja bronzai. Mēs esam skaisti un diži, un punkts!
Mans Dziesmu svētku brīnums saistās ar negaidītiem katarses mirkļiem. Negaidītiem, jo šoreiz tas nenotika Mežaparka koncertos, lai gan koris ir mirdzošās Sidraba birzs cienīgs. Skudriņas turēja mierā pārmēru sarežģītais repertuārs un paralēlais alus festivāls, kas atgādināja, ka pa ceļam uz brīvību esam pazaudējuši bijību. Ļoti gribas cerēt, ka arī organizatori to pamanīja un pēc pieciem gadiem nejauks kopā sviestu ar naglām.
Mana katarses trijotne bija deju lieluzvedums "Mūžīgais dzinējs", ziedu vainadziņu parāde Esplanādē un tautas lietišķās mākslas izstāde "Mēs". Tieši tādā secībā. Ja būtu jāizvēlas tikai viens – pats aizkustinošākais – pārdzīvojums, teiktu – tie bija Kaspara Bērziņa rakstītie un Andra Keiša runātie teksti deju lieluzvedumā – latviskās mentalitātes odere un sakša vienlaikus. Nav tādas balvas, ar ko pateikties šādu tekstu radītājiem, ar LALIGABA te par īsu. Tie bija lina drēbēs ģērbti spēka vārdi latviešiem. Neatceros, ka iepriekšējos svētkos būtu jutusi tādu spēku! Tieši šo vārdu – spēks – uzrakstīju uz "Mūžu mūžos būs..." sienas Esplanādē.
"Dziesmu svētki – tā ir nācijas terapija," sacīja viena no vokālo ansambļu koncerta "Skaņu portreti" dalībniecēm, kura turklāt atzinās, ka ir savu vecāku Dziesmu svētku "produkts". Mana pašas meita teica: "Redzot ko tādu, pašam gribas būt labākam." Tās īpašās – ne ar ko nesalīdzināmās – kopā būšanas, kopā jušanas emocijas turpina vibrēt sarunās, sarakstēs, fotogrāfijās. Rodas sajūta, ka vai katrs latvietis darbojas vismaz vienā pašdarbības kolektīvā. Un, ka Dziesmu un deju svētki – tās ir divējas emocijas. Vienas, ko piedzīvo skatītāji, bet nedabū dalībnieki, un otrādās. Vērojot dalībnieku dzirkstījošo ņudzekli pēc koncertiem, skatītājs saprot – tā ir viņu pasaule. Bet tu vari kļūt tai piederīgs, ja gribi.
Ja varētu iemūžināt tikai vienu 150 gadu svētku foto, kuru es izvēlētos? Un kura tā būtu tev? Kurš bija tavs katarses mirklis? Nē, neraksti komentāros! Pietiks, ja šo mirkļa burvību pratīsimies sargāt un lolot un neiztukšot kā piektdienas alus kausu.
