20 °C
Britu kaķi ir viena no populārākajām šo dzīvnieku sugām, turklāt to saimnieki apgalvo, ka attiecīgais nosaukums pilnā mērā atbilstot britu temperamentam. Šie kaķi ir ļoti patstāvīgi, pietiekami gudri un savās emocijās mēreni angliski apvaldīti. Labi iepazīstot visas to īpašības, varot novērtēt – ir vai nav vērts iegādāties sev tieši tādu mājdzīvnieku.
Raugoties gluži vēsturiski, pētnieki pauž, ka pastāvot divas galvenās versijas par to, kā britu kaķu priekšteči nokļuvuši Albionas salā. Viena no versijām pauž par to, ka aptuveni I gadsimtā pirms mūsu ēras tos speciāli atveduši romiešu leģionāri nolūkā pasargāt savus ambārus no grauzēju uzbrukumiem. Otra versija runā par tā dēvēto Krusta karu laikā ar franču tirdzniecības kuģiem veikto ievešanu joprojām tajā pašā nolūkā – lai kuģu provianta glabātavas aizsargātu pret peļu nodarīto kaitējumu. Un abos gadījumos, visdrīzāk, atsevišķi īpatņi ostās aizmukuši brīvībā un sākuši patvaļīgi vairoties.
Kopš tā laika šie kaķi izplatījušies visā Britu salu teritorijā, paliekot vai nu klaiņājoši, vai fermeru pieradināti dzīvnieki, kuri gan varbūt tos vienkārši piecietuši tieši savas lieliskās peļu ķeršanas prasmes dēļ. Savukārt to ārējais izskats veidojies gluži dabiskā ceļā, un dzīvnieku selekcionāri to savdabīgajai pievilcībai sākuši pievērst pastiprinātu uzmanību faktiski tikai aptuveni 19. gadsimta vidū. Pirmo reizi plašākai publikai britu kaķus nodemonstrēja Harisona Veira sarīkotajā dekoratīvo kaķu izstādē 1871. gada 13. jūlijā. Vēstīts, ka izstādes apmeklētāji augstu novērtējuši šīs šķirnes pārstāvju labo audzināšanu un īsteni aristokrātiskās manieres. Kopš tā mirkļa uzbangoja britu kaķu popularitātes vilnis.
Saistībā ar abiem pagājušā gadsimta pasaules kariem britu kaķu populācija periodiski nonāca pilnīgas izzušanas draudu ēnā.
Lai to nepieļautu, šos kaķus sāka krustot ar šartrēzi, krievu zilo kaķi. Lai saglabātu vēlamo ieapaļo galvas formu un iegūtu arī gluži jaunus nokrāsu variantus, papildus krustošanā vēl piepulcināja arī persiešu kaķi. Un, pateicoties tieši persiešu asiņu klātbūtnei, briti iemantoja aptuveni 200 dažādu nokrāsu. Vēl bez tā viņu pēcnācēju rindās periodiski sāka uzrasties kaķēni ar palielinātu pūkainību, kuri bija mantojuši recesīvo garspalvainības gēnu, – un tā iesākās britu garspalvaino kaķu vēsture. Tiesa, var piebilst, ka sākotnēji gan šādiem īpatņiem lielu uzmanību nepievērsa, pārsvarā izbrāķējot no cilts turpināšanas procesa.
Tostarp felinoloģijas organizācijas tieši šīs asins sajaukšanas dēļ ilgu laiku atteicās šo šķirni atzīt, un tikai 1967. gadā organizācija American Cat Association savā reģistrā ieviesa nosaukumu “Britu zilais”. Jau pietiekami drīz īsspalvainie britu kaķi guva atzīšanu arī citās pietiekami nozīmīgās organizācijās, piemēram, 1970. gadā – American Cat Fanciers Association, 1980. gadā – Cat Fancier’s Association un tamlīdzīgi. Un var piebilst, ka garspalvainos britu kaķu īpatņus vēl līdz pat 21. gadsimta sākumam uzskatīja par vienu no britu kaķu pasugām, un tieši tādā statusā tos reģistrēja ASV un arī Eiropas felinoloģijas klubos. Bet 2001. gadā tie jau iemantoja atzinību kā gluži patstāvīgas šķirnes pārstāvji.
