24 °C
Šogad aprīlis bija īpašs – Jaunmoku pilī notika Latvijas trofeju izstāde. Lielākais sasniegums – tajā varēja apskatīt piekto visu laiku vērtīgāko stirnāžu trofeju – 178,7 CIC punkti, kas iegūta 2022. gada vasarā.
Diāna tovasar bijusi īpaši vēlīga Elmāram Kiršholcam no Ogres novada Jumpravas – no visām pusēm lielāku un mazāku mežu ieskauta ciematiņa Latvijas vidienē. Elmārs medī vietējā klubā Zelta rags. Sirmajam medniekam jau rit astotais gadu desmits, tomēr viņš ir enerģijas pilns un, kad vien ir iespēja, dodas medībās.
“Zelta buku noganīju kādu 400 metru attālumā no mana meža. Tā ka Diāna jau bija šo stirnāzi man novēlējusi! Kluba biedri arī bija viņu ievērojuši, taču medību dieviete bija manā pusē.
Taču tajā apkaimē mīt arī viņa brālis. Ļoti līdzīgs stirnāzis ar tikpat vareniem ragiem. Tā ka arī maniem kluba biedriem ir visas iespējas gūt lielisku trofeju.
Iekārtojos uz trijkāju soliņa lauka malā. Tad arī šo stirnāzi pamanīju. Viņš lēnām tuvojās. Attālums bija vairāk nekā 130 metru. Tik tālu raidīt šāvienu no rokas man vairs nešķiet laba doma. Atbalstīju ieroci uz trijkāja un nospiedu sprūda mēlīti. Bija arī pēdējais laiks – āzis jau gatavojās mainīt iešanas virzienu.
Trofeju man palīdzēja sagatavot Andris Paļčevskis, savukārt tai piemērotu dēlīti izgatavoja kluba vadītājs Nauris Vībāns,” stāsta sirmais mednieks.
Var teikt, ka medību dieviete Elmāram bijusi labvēlīga. Dzinējmedībās viņam izdevies nomedīt briežu bulli ar sudraba medaļas vērtiem ragiem. Trofeja izstādē Jaunmoku pilī novērtēta 2018. gadā.
“Atceros, tajās medībās bijām vien septiņi mednieki. Viens no jaunajiem medniekiem apgalvoja, ka zinot, kur ir medījums. Tā arī bija. Briedis izskrēja kādu 40 soļu attālumā no manis. Izšāvu, un dzīvnieks nokrita, taču tūlīt pielēca kājās un metās pāri ceļam projām! Tolaik jau biju iegādājies karabīni, lai gan līdz tam medīju tikai ar bisi.
Tā nu briedis pārlēca pāri ceļam, elektrolīnijai. Es paguvu izšaut vēl divas reizes. Bija divi trāpījumi. Viens no tiem priekšplecā. Ja tā padomā, dažs visu mūžu medī un nav pat bronzas, Diāna vienkārši nedod. Bet man ir sudrabs! Tagad arī stirnāža zelts!” priecājas Elmārs Kiršholcs.
Interesantākās viņam šķietot gaides medības. Tad var mierīgi sagaidīt medījumu, novērtēt un nomedīt. Interesanti esot vērot arī jenotsuņus, kas nāk cienāties ar āboliem. Sēž pie kaudzes un lasa viens otram blusas. Skatās uz mednieku un arī vēro. Taču šīm dzīrēm visbiežāk pienāk ātrs gals!
Pieredzējušo mednieku un dabas pazinēju uztrauc tas, ka cilvēki, īpaši pilsētās dzīvojošie, arvien vairāk atsvešinās no dabas un vairs nesaprot dabā notiekošās norises, arī ar medniecību saistītās.
“Mūsu daba ir ļoti bagāta, un tā nevis jāieliek stikla būrītī un jāskatās uz to no tālienes, bet šī daba jālieto. Tikai tas jādara saprātīgi,” uzsver Kiršholca kungs.
