Šogad aprit 70 gadi kopš viena no traģiskākajiem notikumiem Latvijas vēsturē, kad padomju vara, staļiniskais režīms agrā rītā no mājām izrāva vairāk nekā 10 tūkstošus ģimeņu (42 tūkstošus cilvēku) un lopu vagonos aizveda tūkstošiem kilometru tālu uz Sibīriju. Pieminot 1949. gada deportāciju un komunistiskā genocīda upurus, Latvijā daudzviet notiks piemiņas pasākumi.
Raksta pirmpublikācija "Latvijas Avīzē" 2019. gada martā.
Rīgā atceres brīži un ziedu nolikšana šodien notiks pie Brīvības pieminekļa, Šķirotavas stacijā. Tajos piedalīsies arī ļaudis, kurus pirms 70 gadiem skāra skarbais liktenis. Vieni ir dzimuši izsūtījumā, citi – aizvesti kā pavisam mazi bērni. Viens no viņiem – arī Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris, biedrības “4. maija Deklarācijas klubs” loceklis Pēteris Simsons.
1949. gada 5. martā Pēterim bija apritējis gadiņš; 25. martā viņu un māti deportēja no Latvijas. Vecāsmammas māsa brauca abiem līdzi brīvprātīgi. “No mūsu dzimtas izsūtījumā bijām astoņi cilvēki – vectēva Jāņa Dziesmas ģimene Omskas apgabalā, tēvs ar savu brāli Intā vergoja ogļraktuvēs, mēs ar māti un tanti kolhozā – specnometinājumā Tomskas apgabalā,” stāsta P. Simsons.
Pēteris par savu mūžu saka: “Man ir veicies. Jo tēva pirmajā ieslodzījuma vietā – Kolimas zeltraktuvēs – daudzi nomira, bet viņš atgriezās Latvijā 1947. gadā, un nākamajā gadā piedzimu es. Tikai gadu vecs, es būtu varējis neizdzīvot ceļā uz Sibīriju vai tur. Bet – izturēju.
Mans mērķis bija likvidēt padomju varu un atgūt savu valsti, un esmu piedalījies šajā procesā kā Augstākās Padomes deputāts.”
Ko jums tuvinieki stāstīja par izvešanas laiku?
P. Simsons: Mana dzimta ir no Ugāles puses, kur savulaik bija tāda apdzīvota vieta kā Zlēkstende. 1945. gadā pēc kara beigām tēvu paņēma filtrācijā un nosūtīja uz Kolimas zelta raktuvēm. No turienes viņš pārradās, būdams izdilis, kauli un āda vien. Vēlāk stāstīja, kā tur mirušos izveda sopkās un vienkārši izgāza zemē, jo sasalumā bedres izrakt nevarēja.
Tika atlaists mājās, tātad padomju varas ieskatā bija bez vainas. Tomēr 1948. gadā, kad mana māte bija gaidībās septītajā mēnesī, tēvu paņēma ciet pa otram lāgam un notiesāja pēc 58. panta “par dzimtenes nodevību” uz 25 gadiem. Tēvs uzmundrinot mātei teicis: “Nekreņķējies, gaidi, es pārnākšu!” Tēva brāli, Latvijas armijas virsnieku, notiesāja uz 10 gadiem. Abi brāļi nokļuva vienā nometnē Intā, un, viens otru balstīdami, izdzīvoja.
1949. gadā māte strādāja par apkopēju skolā un mani auklēja vecāsmātes māsa. Kad izvedēji atbrauca mums pakaļ, mēģināja sarunāt, ka bērnu atstās pie radiem. Bet viņai teica – padomju likumi esot humāni, neļaujot ģimeni šķirt…
Tantes dēls bija kritis Austrumu frontē 1943. gadā, vīrs miris, māsa ar ģimeni prom bēgļu gaitās. Tante bija palikusi viena, tāpēc brauca mums līdzi. Talsu čekas priekšnieks sūtīja ziņojumu priekšniecībai uz Rīgu, ka vēlēšanos labprātīgi braukt līdzi Mildai Simsonei un Pēterim izsaka sarakstos neesošā Ilze Padoma, un viņai tika ļauts braukt.
Kad nokļuvām galā Tomskas apgabala Asino stacijā un tikām aizvesti pāri Čulimai uz nometinājuma vietu – Vozņesenkas sādžu, biju stipri vārgs.
Vietējās večiņas apskatījušas – bērns vairs nekust, dzīvotājs nebūs. Taču jānokrista, lai neglabātu kā pagānu. Viena vietējā sieva nokristījusi. Es tomēr izdzīvoju.
Mūs, divas ģimenes, ielika mājā, kas bija piederējusi vietējai bodniecei, kura par iztrūkumu nonākusi cietumā. Jumts – tāds paplucis, bet salīdzinājumā ar citās sādžās nometinātiem, kam nācās rakt zemnīcas, mums bija miteklis mājā.
Māte strādāja fermā. Tante bija profesionāla šuvēja, un Sibīrijā viņa spēja nopelnīt iztiku arī man.
Kādas ir pirmās bērnības atmiņas?
Agrākās ir par ēdienu: visgaršīgākā toreiz bija rupja maluma rudzu miltu biezputra. Delikatese! Kolhozā par izstrādes dienām deva zirņus ar auzām. Auzas atdalīja, ar rokas dzirnaviņām samala, un, cik nu varēja, atvētīja sēnalas nost. Ūdenī vārīja auzu tumi. Bet palikušās sēnalas ķērās rīklē. Varēju būt gadus četrus vecs, kad domāju: vai man visu mūžu būs jāēd negaršīgā auzu tume?