Iemīļotajai aktrisei Baibai Indriksonei 1. decembrī bija apaļa jubileja – apritēja tieši 70 gadi, kopš viņa pirmo reizi kāpa uz profesionāla teātra skatuves. Savukārt apaļa dzīves jubileja gaidāma nākamā gada sākumā, 22. februārī.
Materiāla pirmpublikācija 2021. gada 25. decembrī "Latvijas Avīzē".
Izdevniecība “Latvijas Mediji” laidusi klajā Ilonas Brūveres grāmatu “Sniegu ēst nedrīkst”. Leimaņu dzimtas stāsts” – personisku piecu Leimaņu dzimtas pārstāvju – Baibas Indriksones, Aivara, Guntas, Gusta un Elzas Leimaņu – stāsti par viņiem pašiem, kā arī vīra, tēva un vectēva, ievērojamā kinorežisora Aleksandra Leimaņa dzīvi un darbu. Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.
Ar Baibu Indriksoni runājām par mūžu uz skatuves, partneriem, režisoriem, piepildītajiem un arī nepiepildāmajiem sapņiem.
Pavadot tik ilgu laiku uz skatuves, spēlēts kopā ar lielākajām Latvijas skatuves zvaigznēm. Bet jūsu pirmā izrāde uz Latvijas Nacionālā, tobrīd Drāmas, teātra skatuves bija “Mēnesis uz laukiem”.
B. Indriksone: Jā, tas bija tālajā 1951. gada 1. decembrī. Es biju Katja, un mans pirmais skatuves partneris bija Harijs Avens, tāds augumā liels pavecāks aktieris. Pēc pāris mēnešiem man Vera Baļuna iedeva lomu arī “Revidentā”, tur mani Hļestakovi bija brīnišķīgais Alfreds Videnieks un Alfreds Jaunušans. Tēvu spēlēja Jānis Osis, māti – Emma Ezeriņa.
Tā bija īsta skola – es skatījos, kā mēģina, kā spēlē lielie meistari, mācījos, kā jātaisa pauze, kur jāuzsver teksts. Mani pārsteidza lielais meistars Osis, kurš jau pirmajā mēģinājumā atnāca ar sastrādātu eksemplāru – tur bija atzīmēti ķeksīši uzsvērumiem un pauzītēm.
Vēl nebiju pat beigusi institūtu, kad jau nonācu teātrī. Toreiz runāja, ka man būtu piemērotas liriskās Raiņa, Blaumaņa, Aspazijas varones, tomēr es nospēlēju tikai pāris tādas lomas – Blaumaņa Aucīti “Skroderdienās Silmačos” un Zelmiņu “Indrānos”, citas liriskās meitenes manā mūžā tā arī negadījās.
Taču lomu bija daudz, un tās bija mīļas.
Arvīda Griguļa lugā “Karavīra šinelis” debitēja Gunārs Cilinskis – viņam tā bija pirmā loma, un es biju viņa pirmā partnere. Spēlēju slavenajā izrādē “Lilioms”, kur dabūju dziedāt Imanta Kalniņa dziesmas. Priecājos, ka man uzticēja Dinas lomu brīnišķīgajā Raiņa lugā “Jāzeps un viņa brāļi”. Bieži iznāca spēlēt kopā ar Žani Katlapu – viņam bija brīnišķīga balss, brīnišķīga inteliģence.
Kad reiz izrādē “Pēc vētras” spēlēju kalponi, man vajadzēja Katlapam it kā dusmās iesist. Kad kautrējos, kā nu tā darīšu, viņš man parādīja, kur var sist droši. Izrādē kā atvēzējos, situ – izšķobīju viņa pielīmēto degunu. Aiz šausmām gandrīz sāku raudāt. Bet viņš pagāja malā, sakārtojās un spēlēja tālāk.