8 °C
Sarežģīta izvēle – 2024. gada 20. aprīlī vienlaikus notika gan Normunda Šnē vadītā Valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" uzstāšanās ar solistēm Midori un Elīnu Bukšu, gan koncerts Liepājā.
Galu galā, paliekot pie cerības abas vijolnieces dzirdēt nākotnē, priekšroku tomēr devu programmai Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" ar pieteikumu "Flautas burvība un Dvoržāka simfoniskais spēks" – pirmām kārtām tādēļ, ka tovakar Marinas Gribinčikas koncerts flautai un orķestrim "Silentium" piedzīvoja pirmatskaņojumu. Uzreiz jāteic, ka iepriekšpiesauktā "flautas burvība" vairāk attiecināma uz solista Reiņa Lapas priekšnesumu (un reto iespēju viņu dzirdēt tik nopietnā lomā), jo flautista un Liepājas Simfoniskā orķestra veiktais partitūras lasījums vismaz emociju spektrā liecināja par iekšēji dramatisku un mūsdienīgu kompozicionālo veikumu. Attiecībā uz Dvoržāka simfonisko spēku nav ko iebilst – Jēkabs Vītoliņš klasiķa Septīto simfoniju savulaik nosauca par "dramatiski heroisku", un, lai gan lēnajā daļā komponists tika atvēlējis pienācīgu vietu arī liriskām izjūtām, kopumā pagātnes muzikologam taisnība vien bija.
Tūlītēja paralēle veidojās ar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra pēdējo programmu divas dienas iepriekš – 18. aprīlī. Rīgā pie orķestra pults atkal stājās Modests Pitrens, turpretī Liepājas Simfonisko orķestri diriģēja Tadeušs Vojcehovskis, kurš pēdējo reizi te viesojās 2012. gadā, kad "Lielais dzintars" vēl nemaz nebija uzcelts; abu koncertu organizētāji lika lielas cerības uz solistiem, un tās pilnībā attaisnojās arī čellista Džemina Hana gadījumā; pēc līdzīgiem un labi pārbaudītiem principiem izvēlēts arī repertuārs. Lietuvietis Modests Pitrens diriģēja Ramintas Šerkšnītes "De profundis", un Tadeušs Vojcehovskis ar Staņislava Moņuško uvertīru operai "Halka" savukārt uz Latviju atveda poļu mūzikas paraugu; programmas vidū – skaņdarbs ar solista līdzdalību (laikmetīgā mūzika nospēlēta, tātad tagad diriģents un Džemins Hans var droši pievērsties Jozefa Haidna Pirmajam čella koncertam); otrajā daļā – klasiska četrdaļu simfonija, kur šoreiz varēja salīdzināt Johannesa Brāmsa Trešo un Antonīna Dvoržāka Septīto, vienlaikus atceroties arī to, ka abus gandrīz vienlaikus komponētos darbus radījuši labi draugi un kolēģi.
Taču turpat arī zīmīga atšķirība – pretstatā Haidna un Brāmsa partitūrām Moņuško un Dvoržāka daiļrades piemērus par Latvijā vispārzināmiem nekādi nenosauksi. Pirmām kārtām – par poļu nacionālās operas izveidotāju dēvētais Staņislavs Moņuško šeit pazīstams tikai vārda pēc. Opera "Halka" Latvijas publikai gājusi secen, un citi klasiķa darbi tāpat. Tadeušs Vojcehovskis tad nu aicinājis šādu situāciju pārskatīt, un koncerta sākums bija pirmā liecība par diriģenta pieredzi un viņa veiksmīgo sadarbību ar Liepājas Simfonisko orķestri. Jāsecina, ka droši vien vērts neizturēties ar pārliecīgām aizdomām pret "Halkas" bēdīgi romantisko sižetu, tā vietā koncentrējoties uz pašas mūzikas kvalitāti.
Marinas Gribinčikas koncerts flautai un orķestrim "Silentium" un Riharda Dubras klavieru cikls "Krustaceļa vīzijas. Gaisma" – tie neapšaubāmi ir skaņurakstā atšķirīgi opusi, turklāt flautas koncerta autore nemaz nemēģināja pietuvoties Reiņa Zariņa pirmatskaņotās partitūras monumentālajām dimensijām (un labi, ka tā), taču kaut kas no Liepājas "Lielajā dzintarā" piedzīvotā tomēr atsauca atmiņā Rēzeknes "Goru". Acīmredzot tādēļ, ka koncertā "Silentium", kas pats par sevi ir muzikāla abstrakcija bez kāda tieša programmatisma, bija jūtamas reliģiska vēstījuma aprises un personisku pārdzīvojumu iespaids, kas savukārt simboliskā formā atspoguļoja pašreizējās ārpasaules norises ar kara traģismu, ar politiskajām reālijām. Ne gluži bez trūkumiem – brīžiem dramaturģiskā attīstība iestrēga, brīžiem aizvien uzstājīgāka kļuva klausītāja vēlēšanās pēc mainīgāka temporitma, pēc atšķirīgākiem skatpunktiem arī intonāciju un emociju izvēlē (un tieši to, starp citu, kritiskāk noskaņotā publika pārmeta Rihardam Dubram). Taču arī Marinas Gribinčikas opuss noteikti atskaņojams vēlreiz – Rīgā, Rēzeknē, Cēsīs. Un te nemaz nebūtu obligāts cits interpretu sastāvs, jo Reiņa Lapas ieguldītais darbs bija devis mākslinieciski dziļu, stabilu, pārliecinošu rezultātu, turpretī Tadeuša Vojcehovska apņēmība cienījamā vecumā pievērsties nopietna jaundarba iestudējumam katrā ziņā radīja tādu pašu respektu.
Ar Dvoržāka simfonijas lasījumu Liepājas orķestrim vairs negāja tik spoži. Noslīpētā sitaminstrumentu ansambļa vietā bija palicis viens pats timpānists, taču tas nekādas šaubas neizraisīja – problēmas drīzāk gan radās ar patiešām brīnišķīgās koka pūšaminstrumentu grupas pretstatījumu visai orķestrālajai kopainai, kur tad nu nācās dzirdēt virkni neprecizitāšu kā stīgu grupā, tā arī, protams, trompetēs un mežragos. Un par to žēl arī tādēļ, ka citādi jau šis priekšnesums bija daudzējādā ziņā iedvesmojošs – orķestris atsaucās diriģenta emocionālajām iecerēm, savukārt Tadeušs Vojcehovskis zināja, ko darīt ar Dvoržāka partitūru, un interpretācijai tādējādi piešķīra gan dramaturģiskās arhitektonikas noteiktību, gan kontrastu gammu, gan iespaidu par skaņdarba vēsturiskā konteksta un simboliskā līmeņa izpratni.
Jāsecina, ka šeit laikam ir starpība starp divu dažādu Dvoržāka opusu iedzīvinājumu – Devītā simfonija "No Jaunās pasaules" spēlēta daudzkārt, un arī Liepājas Simfoniskajam orķestrim to vajadzētu tikai nedaudz uzspodrināt, bet Septītā simfonija orķestra māksliniekiem ir nepazīstama, tur acīmredzot bija nepieciešams ilgāks mēģinājumu posms. Un šeit jāatgriežas pie salīdzinājuma ar Brāmsu, kura četru simfoniju ciklu Latvijā spēlē atkal un atkal (tieši Brāmsa Otrā simfonija Liepājā būs dzirdama sezonas noslēguma koncertā), taču ļoti noderētu arī Dvoržāka deviņu simfoniju cikls. Un nepiemirsīsim Staņislavu Moņuško – ja ne opera "Halka", tad vismaz kāds sakrālās mūzikas paraugs droši būtu izdziedams un izspēlējams.
