19 °C
Dažbrīd šķiet, ka izdomāt virsrakstu jebkāda žanra vēstījumam ir grūtāk, nekā uzrakstīt pašu tekstu. Un tā bija pirmā problēma, apcerot mākslu laboratorijas “CirqueMusique” izrādi “Nevaru ciest, ka viņi ēd tik skaļi” 2024. gada 26. aprīlī Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars”.
Šoreiz problēma tika atrisināta ļoti vienkārši – aizņemoties virsrakstu no Ilianas Veinbergas recenzijas “Satori”, kur cienījamā mākslas vēsturniece aplūkojusi Rīgas cirka arēnas atklāšanas velobaleta izrādi "La Bande à Tyrex". Vienmēr laipni.
Otru problemātikas loku iezīmē Ata Rozentāla lakoniskā piezīme: “Kāda pusmūža teātra kritiķa trešdienas vakars”, kam seko norāde uz Leļļu teātra izrādi “Sivēnam pa pēdām”. Un ironiski, ka šī iestudējuma oriģinālteksta autore Ance Muižniece radījusi dramaturģiju arī sākumā minētajai muzikālā cirka izrādei. Taču ar to ironija arī beidzas – savu pārliecību par animācijas filmām kā kinomākslas augstāko virsotni esmu jau paudis, un skaidrs arī tas, ka leļļu teātris, tostarp Latvijā, ir tikpat nopietns žanrs kā dramatiskais teātris. Savukārt muzikologu (tostarp Lielās mūzikas balvas žūrijas) lēmums aprīļa beigās doties braucienā uz Liepāju norāda ne tikai uz interesi par latviešu komponistu mūziku, bet arī uz pieņēmumu, ka iepriekšminētās mākslu laboratorijas uzvedums varētu būt vērtējams kā viengabalains un oriģināls mākslas darbs. Tā arī bija.
Ko tad īsti nozīmē nosaukums “Nevaru ciest, ka viņi ēd tik skaļi”? Pirmā doma pašsaprotama – tam vajadzētu būt stāstam par pusaudžu un viņu vecāku attiecībām. Un izrādes veidotāji to tā arī bija iecerējuši – ne jau velti par iestudējuma tapšanu viņi rakstījuši šādos vārdos: “Radošo darbnīcu laikā jaunieši dalījās pārdomās par to, kādu viņi redz pasauli un kādas ir viņu attiecības ar citiem cilvēkiem un pašiem ar sevi. Atbildēs bija dzirdamas gan cerības par to, kādā pasaulē viņi gribētu dzīvot, gan tas, ko viņi šobrīd uzskata par netaisnīgu savā dzīvē”.
Taču, kā jau jebkurā nopietnā mākslas darbā, kurā līdzās racionāliem parametriem iesaistītas emocijas un intuīcija, šī iestudējuma saturs pārsniedza rakstiski formulētās nostādnes.
Pieļauju, arī tādēļ, ka ideja pamatā tika īstenota ar neverbāliem izteiksmes līdzekļiem – personāži no skatuves runāja tikai vienā ainā, un arī tā veiksmīgi iekļāvās vispārējā kontekstā. Taču jebkurā gadījumā, atrodoties skatītāju rindās, šķita, ka izrāde vēsta arī par daudz ko citu. Par visdažādākā vecuma bērniem un viņu saskarsmi ar vecākiem. Par brāļu un māsu attiecībām. Par komunikāciju ar draugiem – atkal jāpiebilst, jebkurā vecumā. Par vientulību, kura var piemeklēt cilvēku jebkurā dzīves periodā, turklāt šeit sociālās lomas mainās ļoti strauji – vienā brīdī tu lepni skaties uz visiem, kas atrodas ārpus tavas šaurās un noslēgtās kopienas, taču jau pēc mirkļa tu pats izdzīvo skumjas un izolāciju.
Tātad, lietas būtība – izrādē “Nevaru ciest, ka viņi ēd tik skaļi” uzstājās pieci cirka mākslinieki, trīs no viņiem – žonglieris Egils Zvejnieks, žongliere Elīna Konrade un klauns-žonglieris Mariano Gedvillo pārstāvēja Rīgas cirka skolu, bet no Norvēģijas nāca žonglieris Julians Sēters un akrobāts Gabriels Skūgs; scenogrāfiju veidoja Pamela Butāne, bet gaismas un skaņas dizainu – Jurģis Ozols un Jānis Straume; turpat uz skatuves varēja redzēt arī vijolnieci Agnesi Kanniņu, klarnetistu Kārli Catlaku, flautisti Lieni Dobičinu, basģitāristu Jāni Rubiku un perkusionisti Elīnu Endzeli, kuri spēlēja Lindas Leimanes, Krista Auznieka, Platona Buravicka un Santas Ratnieces mūziku. Tiktāl oficiālais pieteikums, bet atkal – realitātē bija redzams kas vairāk. Un līdztekus nepārprotamajai cirka mākslinieku profesionalitātei, harismai un pievilcībai (katram citā raksturā, katram no cita rakursa) tas vēlreiz apstiprina, ka nav iespējams novilkt skaidras robežas starp mūsdienu cirku, avangarda teātri, performanci un laikmetīgo deju – publikas uztvertajā stāstā izpaudās elementi no visiem šiem kultūras žanriem, un būtiska nozīme te bija arī scenogrāfijai, gaismām, kostīmiem (galu galā – krāsu simbolika, metaforu spektrs, tēlu un dramaturģisko aspektu izvērsums izrādes gaitā). Tādēļ var droši teikt, ka iestudējums uzrunāja ne tikai emocionāli – blakus līdzpārdzīvojumam tas saistīja arī ar inscenējuma struktūru un tajā ieslēptajiem slāņiem.
Izrāde kļuva arī par apstiprinājumu četru mūsdienu latviešu komponistu radošajai meistarībai un spējai veiksmīgi darboties muzikālā teātra ietvaros – šeit palika iespaids, ka iestudējuma arhitektonika, tematiskās arkas un emocionālie risinājumi balstījās tieši uz mūziku, jo citā kārtībā saliktas epizodes veidotu pavisam atšķirīgu stāstu. Tā nu šoreiz muzikālās un līdz ar to arī skatuviskās darbības centrā bija kontrasts starp Krista Auznieka lirismu un Platona Buravicka dramatismu, ko ievadīja Lindas Leimanes skaņuraksts un noslēdza Santas Ratnieces partitūra, bet visos četros piemēros skatpunktu uz centrālo afektu caurvija arī citu noskaņu gamma un zemstrāvu savijums, līdz ar to komponistu darba rezultāts – gan kopumā, gan detalizētākā pietuvinājumā – pievērsa uzmanību ar iekšēju spriedzi un daudznozīmību. Noteikti jāpiebilst, ka laikmetīgajā mūzikā bija trenēti arī atskaņotājmākslinieki, un elektroakustiskās partitūras iedzīvinājumam tas nodrošināja nepieciešamo precizitāti un izteiksmību.
Kāda ir mērķauditorija izrādei “Nevaru ciest, ka viņi ēd tik skaļi”, ar kuru sola iepazīstināt publiku arī citur? “Lielā dzintara” mājaslapā rakstīts īsi un skaidri: “jaunieši vecumā no 13 līdz 18 gadiem”. Taču patiesībā publikas reakcija liecināja, ka šis iestudējums gluži labi der arī gados jaunākiem bērniem – katrā ziņā lielākā mērā nekā vienam otram skolēnam, kas uz izrādi atvilkts tikai tādēļ, ka tā vajag. Protams, septiņgadīgs bērns nekad neuztvers izrādi tā, kā “pusmūža teātra kritiķis” – bet jāatgādina, ka mūziku, tāpat kā visas pārējās mākslas, tikpat ir neiespējami aprakstīt vārdos. Tāds, lūk, neiespējams uzdevums. Tāda, lūk, dzīve.
