18.6 °C
Mariusa fon Maienburga lugu "Ugunsseja" Nacionālajā teātrī iestudējis Henrijs Arājs, viens no Latvijas Kultūras akadēmiju 2021. gadā beigušajiem trīspadsmit dramatiskā teātra režijas mākslas bakalauriem.
Jauno režisoru studiju noslēguma darbus tolaik, pandēmijas ierobežojumu apstākļos, noskatīties bija sarežģīti, bet, ja tie nav redzēti, nevar novērtēt autoru talantīgumu un tātad ieinteresēties par turpmāku sadarbību. Tiesa, "Dirty Deal Teatro" u. c. teātros vairākiem absolventiem piedāvāja t. s. otro iespēju. Daži jaunie ir turpinājuši samērā aktīvi iestudēt, citi diemžēl ne.
Henrijs Arājs darba iespēju ziņā ir veiksminieks, viņš jau studiju laikā pievērsa uzmanību ar oriģinalitāti un nevaldāmību, kas režisora profesijā ir būtiski. Režisora diplomdarbs – Patrika Zīskinda "Kontrabass" – tapa Dailes teātrī, pēc tam radīti divi iestudējumi Valmieras teātrī. "Ugunsseja" ir pārliecinošs solis profesionalitātes attīstībā, visai negants tematikas un formas ziņā.
Kā parasti svarīgs ir iestudējuma konteksts. Lugas autors ir nozīmīga vācu teātra personība. Fon Maienburga lugas publicētas kopš 1996. gada. Savukārt "Ugunsseja" ("Feuergesicht", 1997) tiek uzskatīta par vienu no viņa nozīmīgākajiem darbiem. Pēc ievērojamā vācu režisora Tomasa Ostermeiera uzaicinājuma mākslinieks darbojies Berlīnes slavenajā teātrī "Schaubühne am Lehniner Platz", no 2009. gada iestudē lugas, turklāt ne tikai savas, bet arī, piemēram, Majas Cades darbus (dramaturģes lugas inscenētas arī Jaunajā Rīgas teātri). Mariusam fon Maienburgam un Latvijas teātriem savstarpēji ir labi paveicies, jo, piemēram, Viesturs Meikšāns jau 2014.–2015. gadā trijos mūsu teātros iestudēja izrādes pēc viņa lugām – "Apjukums", "Māceklis" (to 2016. gadā filmā "Moceklis" pārradīja Kirils Serebreņņikovs, sižetu pielāgojot Krievijas apstākļiem) un "Ainava un bars". Pēc satura izklāsta spriežot, aktuāls un trāpīgs arī Latvijā varētu būt viņa lugas "Nachtland" ("Nakts zeme"/"Nakts ainava", 2022) iestudējums.
Esmu bieži domājis par to, kāpēc modernā (kopumā – pat klasiskā) Rietumu dramaturģija tomēr pamaz parādās mūsu teātru repertuāros (ar dažiem izņēmumiem). Joprojām ir daudz kas tāds, kas faktiski nav zināms. Lai gan vismaz vairāk nekā trīsdesmit gadu laikā ir bijuši mēģinājumi pieradināt pie citiem žanriem/stiliem (absurda dramaturģija, postdramatiskais teātris utt.), robi teātra izglītotībā joprojām pastāv. Iespējas paplašināt uztveres robežas, protams, mazina arī teātru/iestudējumu skaits valstī. Līdz ar to nav jābrīnās, ka daļa skatītāju savdabīgāku formu izrādes uztver ar aizdomām (jo nav "kā dzīvē"). Tāpēc ar gandarījumu jāuztver visi mēģinājumi dažādot repertuāru, kas gan nav jāuzskata par pašmērķi.
Tomēr kā vienmēr galvenais ir tas, ko izrāde vēsta. Pusaudzības sarežģījumi, (ne)pieaugšanas stāsti nav retums grāmatās, filmās vai izrādēs. Tomēr parasti tie iespaido, jo vairākums cilvēku labi atceras tā laika grūtības, rīcības pretrunīgumu, racionāli neizskaidrojamu uzvedību, arī ne visai gribētas izpausmes komunikācijā ar citiem.
Iestudējuma norāde – dekadentiskā drāma – attiecas uz visiem tā tēliem. Dekadence esot pagrimums, kas attiecināms uz morāli, likumiem, normām, sabiedrības "pamatiem". Ulda Anžes Tēvs un Evijas Krūzes Māte formāli/ārēji kopumā izskatās kā parasta ģimenīte, lai gan viņi ir ne visai ieinteresēti citos (ja domā par attiecību būtību). Vecāki ir izveidojuši ērtu rutīnu, kuru viņu bērni – Igora Šelegovska Kurts un Janas Ļisovas Olga – ar savām padsmitnieku problēmām traucē. Vecā un jaunā paaudze šķietami dzird cita citu, pat atsaucas, bet saklausīt tomēr nespēj. Kaut kas gan būtu jādara, bet kas? Vai viss nevar pats par sevi norimties, kā tas ar daudziem pamazām notiek? Tēvs un Māte mēģina, bet sanāk visai greizi un pat komiski.
Vecākus raksturo dažas zīmīgas detaļas. Tēvs uzvelkas, lasot par sērijveida slepkavu. Vai apslāpētas vardarbības alkas? Māte, dēla pubertātes lietas risinot, iespējams, vācu brīvās ķermeņa kultūras ietekmēta, izspēlē tādu kā Edipa kompleksa vieglo, pašai ērto variantu, jo "viņi ir ģimene". Puikam sievietes kailums nāks par labu? Savdabīgi, ka, runājot tieši un atklāti, neizdodas īsta saruna.
