9 °C
Šajā teātra sezonā iestudētas savdabīgas dažādu žanru izrādes, dažos gadījumos nav pat iespējams strikti noteikt iestudējuma stilu. Jaunajā Rīgas teātrī tapusi "Sapņu tulkotāju sekta" un "Melnais gulbis", Nacionālajā teātrī – "Ugunsseja" un "Pīters Pens. Sindroms", Dailes teātrī – "Spīdolas nakts" un "Meistars un Margarita", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī – "Vecās dāmas vizīte".
Arī Leļļu teātris radina pie savdabīgām teātra izrādēm – "Sivēnam pa pēdām", "Sibīrijas haiku" un "Čuči, spilventiņ!". Rosinoša, daudzveidīga bagātība, vai ne? Tad kāpēc būtu jāpievēršas reālisma jautājumam? Ko sniedz un kam varētu traucēt tā relatīvi ilgstošā dominēšana mūsu mākslā?
Skolas gados man tika norādīts, ka reālisms ir visnozīmīgākais/vislabākais, lai gan mazdrusku izmantojams ir gaisīgais romantisms un darba tautai raksturīgās traģēdijas vai pat naturālisms un simbolisms. Vairs gan nepievērsās sociālistiskajam reālismam, tie laiki jau bija pagājuši. Pirms gadiem desmit, izlasot Arvīda Griguļa "Ļeņina ielā deg spuldze" (1953), novērtēju to kā labu pamatu komēdijas izrādei. Varbūt Annas Sakses "Pret kalnu" (1948) būtu piemērotāks darbs iestudēšanai, konfrontējot tā "reālismu" ar patiesajiem notikumiem, dokumentos fiksēto īstenību? Ir, protams, arī kas cienījamāks – kritizētājs reālisms, psiholoģiskais reālisms.
Ar šīm pārdomām racionāli jānonāk pie visai vienkāršas un būtiskas atziņas, ko uzsvēris Ežēns Jonesko. Reālisms, kas pretendē uz īstumu, pietuvinātību tai dzīvei, kāda tā ir, faktiski nav patiess un nemaz nespēj tāds būt, vienīgi sniedz ilūzijas. Tātad reālisms mānās, pat ļoti ticamais fotoreālisms glezniecībā mēdz būt rafinēti viltīgs. Un, ja pārāk noticam īstajam reālismam, varam iet postā, ja uzskatām, ka mākslas darbā attēlotā dzīve nereti ir labāka, tīrāka, pilnvērtīgāka. Jāradinās dzīvot kā daiļdarbā? Vai, ja reālistiski, pārāk personiski uztveram darbā izklāstītos notikumus, mēs pārlieku paļaujamies uz to, ka līdzīgās situācijās mums būs tikpat labi/slikti. Tomēr parasti dzīvē tā nenotiek. Pie grāmatu gudrībām radušiem, šāda pieredze var būt visai traumatiska.
Ja ne visai jēdzīgi būtu rosināt mākslas darba lūkotāju pārlieku iekrist viņa paša un tēlotās dzīves līdzību slazdā, tad varbūt auglīgs ceļš ir skaidri uzsvērt īstenības un izdomas distancēšanos, elastīgi izmantojot žanra noteikumus, mainot stilu, lietojot dažādus paņēmienus. Šāda dažādošana ļauj ne tikai izjust, bet arī pieslēgt prāta argumentus. Tā gan var samulsināt tradicionālāk orientētu vērotāju, izraisot sašutuma pilnu dusmīgumu. Profesionāls vērtētājs daudzās izrādēs saskatīs žanru, stilu, paņēmienu miksli. Interesanti būtu lasīt kādu recenziju, kurā tiktu mēģināts notvert šādas žanriskās sintēzes elementus, kā arī to, cik loģiska vai novatoriska ir attiecīgā režijas koncepcija.
Kopumā reālisms vairs nav valdnieks. Vienlaikus jāatzīmē, ka liela sajūsma par kādu mākslas jauninājuma veidu/formu, šķiet, piederīga pagātnei. Piemēram, kāda no Brehta episkā teātra iezīmēm – distancēt skatītāju no norisēm un/vai teicējam skaidrot notiekošo – vairs nekādi nav uzskatāma par ko neierastu. Nevarētu pat teikt, ka, piemēram, postdramatiskais teātris daudziem vēl šķistu ļoti aizraujošs, lai gan Latvijā tā kvēle nebija pat plaši iedegusies.
Viss ir izmēģināts, nekā jauna vairs nav? Manuprāt, ir vairāki cerību asni, kuri spētu uzplaukt. Nepietiekami novērtēta bija Ditas Lūriņas režisētā "Ferdinands un Luīze" (2021), tapināta pēc Frīdriha Šillera vecās lugas, veidota kā visaptverošs teātris. Varbūt veidosies kāds jaunais reālisms. Ar to gan netiek domāts, ka vajadzīga černuhas veida piezemētā māksla, kādu plaši piedāvāja postkomunistiskajās sabiedrībās 90. gadu pārejas laikos. Ja formas ziņā rastos tāds reālisms, kurš principiāli, izmantojot daudzus atšķirīgus izteiksmes līdzekļus, tieši norādītu to, ka skatāmais vienlaikus ir un nav dzīve, domājams, ka tas pārliecinātu gan tradicionālisma entuziastus, gan skeptiķus. Svarīgāk, lai tajos tiktu pausts trāpīgs vēstījums, saskaņots ar to, kas skatītājiem rūp.
