10 °C
Mākslas vēsturniece Ingrīda Burāne dalās aprīlī piedzīvotā kultūras ceļojuma iespaidos.
Aprīlī izsenis notikušas Mākslas diena, Mākslinieku dienas, Mākslu dienas (nosaukumi mainījušies). Tad aizvien vairāk piedomājam par visiem procesiem, varam skatīties desmitiem lielisku izstāžu, katrā attālākajā ciema bibliotēkā iekārtotas kādas rosinošas, atgādinošas, uzrunājošas novada personības atklāsmes vai atgādnes dokumentu un darbu kopojums. Tiešām – atjaunošanas darbs un apjoms, kuru šobrīd veic Latvijas Nacionālās bibliotēkas Atbalsta biedrība savas direktores Karinas Pētersones vadībā, nav par augstu novērtējams. Fiziskā nozīmē sakārtotās un tīkamās telpas mazo novadu grāmatu krātuvēs, domas un pasākumi mazajiem nākotnes lasītājiem, "gaismas tīkla" pārklāšanās un daudzi citi vārdā piesaucami un ne vienmēr pamanāmi viļņi pārplūst, transformējas, savijas ar grāmatu, tātad – mākslas pasauli. Vietām atstājot aizvien neiespējamāku barbarismu valodā, bet arī visās mākslas formās paužot par rupjības, nežēlības, vardarbības formu neiespējamību mūsu dzīvē. Patiesa māksla aizvien ir humāna, intīma un divsarunā ar skatītāju atklājoša par profesionālajām un cilvēciskajām šķautnēm, kuras nepazinām, nebijām sapratuši vai līdzcilvēkos pamanījuši. Tas prasa atvērtību, garīgu, dvēselisku tuvību.
Mākslas dienas – misijas darbs
Pirmo reizi Mākslas dienas Latvijā tika sarīkotas 1959. gadā, un pirmais vadītājs no Latvijas Mākslinieku savienības puses bija lieliskais gleznotājs un mākslas pedagogs Jānis Liepiņš (1894–1964). Tātad jau 65 gadus mākslinieki veic grūto, atbildīgo un nekad nepārtraucamo sabiedrības izglītošanas darbu. Ierosme atbalsojās no okupācijas perioda daudzinājuma "Māksla pieder tautai", bet, lai kādā veidā šodienas vēsturnieki, ierēdņi, šaursliežu mākslas pētnieki, muzeju darbinieku izstāžu nosaukumu liekulības to mēģina piepīt ierobežotajai un cenzētajai sovjetiko kultūrai, tas neatbilst patiesībai. Mākslinieki ar savu radošo darbu, ar savas dvēseles un Latvijas skaistuma izteikšanu gāja novadu, skolu, kino, lauku klubos, bibliotēku zālēs, pat ražošanas telpu un rūpnīcu cehos, lai runātu, stāstītu, rādītu, mudinātu, rosinātu paskatīties uz debesīm, pāri slaucēju ikdienas normatīviem, degradētajai videi vai pionieru bungu aizdārdējušām ausīm. Tas bija misijas darbs, kurš kā viesulis no vienas dienas un dažu darbnīcu atvērto durvju principa uzbangoja līdz latviskās mākslas triumfam kā vairāku norišu – Mākslas, Teātra, Dzejas dienu, vēlāk – Kino ("Arsenāls") – mērķtiecīgs process, gaviles Doma laukumā un citviet. Līdz aizveda uz stratēģiju Benjamiņu namā un tautas manifestāciju Mežaparkā. Bez primitīva iekarošanas instinkta, svešķermeņu lozungu uzslāņojumiem un tautas mentalitātes nievājumiem (... "ne zariņa nenolauzu") Latvijas māksla cauri visiem okupācijas gadiem izgāja ar gudru spēku, kuru sabiedrība, tauta saprata. Ar gara spēku pret varas spēku. Un tik naivi, muļķīgi, nepatiesi šādā kontekstā ir nevarīgie šļupsti, ka "mākslas dienas bija dāvana Ļeņinam".
Kā viduslaiku alķīmiķis
No visām neskaitāmajām (obligāti apskatāmajām un redzētajām!!) mākslas darbu izstādēm Rīgā un novados dažus vārdus gribu teikt par mākslinieku Roberta Dinera (24.12.1977.–15.06.2023.), Lilijas Dineres (dz. 14.09.1955.) un mākslu pētnieces Ingas Šteimanes (dz. 26.11.1965.) mākslas stacijā "Dubulti" izveidoto piemiņas ekspozīciju "Pasaule manos sapņos" (15. marts – 12. maijs, 2024, izstāde apskatāma katru dienu no plkst. 9 līdz 17.30). Kā jau ierasts, arī šoreiz visu trīs personību rokraksts ir ar noteiktu kvalitātes zīmi. Vēlējos apskatīt Roberta trauslo veidojumu ekspozīciju (nelielu, reizēm pat mikroskopisku tēlniecības darbu savienojumus) plašā, rūpnieciskā telpā, kura zināmā mērā nomāc ar savu bezpersoniskumu un raupjo apdari. Pēc savas iekšējās struktūras telpa nebūt nevedina domāt par senatnes tēliem – valkīrām, karaļiem, arhetipiem, čūskām un citiem mitoloģijā, leģendās izmantotiem simboliem, cilvēkzvēriem. Un tomēr ekspozīcijas iekārtojumu var uzskatīt par (iespēju robežās!) ideālu. Detaļa, tēlnieciskais darbs, kompozīciju sabalsojumi, skaņojumi, atsevišķo ciklu kārtojumi dod formveides izpētes iespējas. Atkal tik daudz ļauj saprast un sajust pasaules mūžīgajā cīņā starp labo un ļauno, iedzīvoties laikos, kuri mums nedod konkrētas atbildes, bet sniedz skaidras norādes par mūsu dzīves jēgas piepildījumu vai postā laišanu.
Roberta mākslu pazīstu labi. Esmu redzējusi visas viņa darbu solo izstādes un kopizstādes ar mammu Liliju Dineri Latvijā. Esmu vadījusi viņa bakalaura darbu Latvijas Mākslas akadēmijā "Ojārs Feldbergs un Pedvāle" (2002) un biju tuvu ar sarunām, meklējumiem maģistra darba tapšanas posmā, kuru Roberts jau veidoja Tēlniecības nodaļā (vadītājs Bruno Strautiņš, 2004). Visas saskarsmes, arī pēc akadēmijas absolvēšanas, bija piesātinātas ar sava ceļa meklējumiem, novitātēm materiālu izpētē: koks, bronza, kaula rags, varš, dzelzs, alva, keramika, akmens, inkrustācija – kā viduslaiku alķīmiķis Roberts krustoja un sajauca pirmvielas nebijušās attiecībās un izmantojumos, atstājot tās kā formulas citiem meistariem. Erudīcija un inteliģence, seno kultūru klātesamība negaidītos izvērsumos fascinē Roberta Dinera darbos. Arī šoreiz. Un aizvien.
Sameklēju senfranču eposa "Dziesma par Rolandu" (R., 2010) Oksfordas varianta sējumu, kurā no franču valodas teiksmu atdzejojusi Cecīlija Dinere (1992) un kura māksliniecisko ietērpu veidojuši Lilija un Roberts (2010) Dineri. Dzejas rindu, ilustrāciju vijumā, grodumā izstaigāju ne tikai Eiropas senatnes ceļus, bet arī samēroju ar tām aktualitātēm, kuras ražo ziņu kanāli mūsu telefonos.
Rakstu ceļojuma piezīmes Ukrainas kara 787. dienā. Tik aktuāla, vajadzīga un piesātināta ar lielajiem mākslas un dzīves jautājumiem ir Roberta Dinera, Lilijas Dineres un Ingas Šteimanes versija mākslas stacijā "Dubulti". Barbarisms, kari, nežēlība – iznīcina. Māksla, sapņi, iztēle – atjauno. Pārkāpjami nepārkāpjamās robežas paliek pakrūtē. Kaudzītes Reiņa viedums līdzās: "To, kas sirdij pieder, laid taisni caur sirdi, bet nevis caur galvu, jo, kamēr tas līdz sirdij nokļūs, viņai tur vairs nekā nepaliks. Drīzāk gan var galvas jeb prāta piederumus laist caur sirdi, lai sirds savām asinīm tos silda un pamīkstina, ja dažreiz tur būtu kas pārāk auksts un ciets."
