24 °C
Lai kā mēs to vēlētos, lai kā arī reizēm necenstos tikt vaļā no pašiem tik grūti pamanāmajiem ierobežojumiem, pārkāpt providences dāvātā talanta rāmjus šajā dzīvē mums diemžēl nav lemts. Protams, mēs varam tos kaut kā pastaipīt, pašķobīt un uz kādu brīdi radīt ilūziju, ka esam no tiem izlauzušies, taču tas ir tikai šķitums, jo pēc dažiem soļiem atklāsies, ka turpat vien esam.
Dž. Dž. Džilindžera iestudējums Liepājas teātrī, kas veidots pēc beļģu rakstnieces Karīnas Lambēras debijas romāna "Māja, kurā vīriešiem ieeja aizliegta" motīviem, tikai lieku reizi apliecina, ka šī patiesība nav apstrīdama. Lai cik plašs Džilindžera veidoto izrāžu klāstā arī būtu aplūkotais attiecību diapazons starp abiem dabas dotajiem dzimumiem, agrāk vai vēlāk tas atduras pret "maigu ironiju par sievietēm", kurā caur dažādām režisoriskās un vīrišķīgās iejūtības pakāpēm būs saskatāma pazīstamā rāmja ēna.
Kā izsakās romāna autore, viņa "raksta vienkārši par vienkāršiem cilvēkiem", lai darbi būtu pieejami iespējami lielākam ļaužu kopumam. Tas nozīmē, ka Lambēra ar valodas palīdzību savos darbos cenšas fiksēt to domu, jūtu, sapņu un vēlmju karuseli, kas ieskicē un iekrāso vienkāršā cilvēka rīcību un nosaka viņa dzīves trajektoriju neprognozējamo atgadījumu miglājā. Ar zināmu atjautību veidotas situācijas, visiem saprotami un viegli atpazīstami sadzīviskā līmeņa sižetiņi, kas pačubina mūsu ikdienā lietojamo emociju slānīti un neliek piepūlēt uztveri ar nevienam nevajadzīgiem dzīves jēgas jautājumiem.
Nenoliegšu, ka šāds literārais materiāls savu reizi lieti noder arī teātrim, jo dramaturgam un režisoram ir iespēja palūkoties uz to no dažādiem skatpunktiem un virzīt publikas uzmanību atbilstoši saviem nodomiem un mērķiem. Piemēram, likt cilvēkiem pasmaidīt par dzīvē sastrādātajām aplamībām, pie kurām, viņuprāt, vainīgs ir liktenis un nevis pašu izvēles vai lēmumi, nebūt nav tas triviālākais mērķis, taču teātrim kā dzīvās mākslas iemiesotājam piemīt viens nelāgs paradums – vērtēt savas izrādes pēc tā, kā režisora skaistie nodomi ar aktieru palīdzību ir piepildījušies uz skatuves. Katrai intrigai ir nepieciešams noslēpums, tādēļ Džilindžers iestudējumu sāk ar iespaidīgi vizualizētu ēnu spēli skatuves dziļākajā plānā. Mārtiņa Vilkārša nemainīgajā perfekcionismā izturētais interjers raksturo ne vien noslēpumainās mājas sterilizēto vidi, bet vienlaikus arī dod mājienu par izrādes stilistisko ievirzi, kurā atkal prevalēs režisora iecienītā "glancētā ironija" ar savu nesavtīgo piedāvājumu dāvāt publikai smukas dzīvās bildītes.
Mājas saimniece, saukta par Karalieni, ir izbijusi slavena balerīna, bet četras nama iemītnieces ir attiecībās ar vīriešiem nedaudz vīlušās sievietes, kas cenšas rast mierinājumu iluzorā kopienā, kurā valda viens nepārkāpjams noteikums – nekādu vīriešu! Katrai sievietei ir savs stāstiņš, kāpēc viņa te atrodas, un četras aktrises konspektīvā priekšnesumā, kas izdaiļots ar saldsērīgām popmūzikas dziesmiņām, pasniedz tos publikai kā "sirdi plosošas" atziņas par mūsdienu stipro/vājo dzimumu, kas nav spējīgs dot sievietei to, ko viņa šajā dzīvē kāro. Anete Berķe, Everita Pjata-Gertmane, Inga Alsiņa-Lasmane un Kintija Stūre, ar mainīgām sekmēm viegli variējot savu personāžu temperamentus un uzvedības manieres, uz skatuves izspēlē šīs popkultūras klišejās mērcētās sieviešu alkas, lai izrādes finālā vienotos kopējā manifestā, ka bez vīriešiem tomēr dzīvot nav vērts. Skaista atziņa juceklīgajā dzimumu sajaukuma laikmetā.
Šur tur tekstā izkaisītās asprātības ļauj pasmaidīt gan par attēloto meiteņu rīcību, gan par aktrišu profesionālajiem centieniem stilistiski izturēt distancēto runas plūdu nostalģiski sentimentālo toni, kas scēniskajā telpā tiek variēts ar dekoratīvām pauzēm un horeogrāfiskiem iestarpinājumiem, lai publikai nepiemirstos, ka tā tomēr ir maiga ironija. Statisko mizanscēnu virknējums uz skatuves samērā ātri draud novest skatītāju līdz garlaicībai, tāpēc režisors aktrisēm ir piešķīris divus izveicīgus un atjautīgus asistentus, kuru mainīgajās lomās ar plastiskas spēles pievilcību iesaistās Edgars Ozoliņš un Rolands Beķeris, pievienojot sižetiskajām stāstījuma norisēm nepieciešamo erotisko komponenti. Starp citu, jāpiebilst, ka Džilindžers ir viens no tiem retajiem režisoriem, kas šodien ne tikai izprot erotikas nozīmi un būtību, bet prot to arī atbilstoši pasniegt un izmantot savos iestudējumos. Neapšaubāmi uzteicamākais aktierveikums šajā izrādē pieder Edgaram Ozoliņam Karalienes lomā. Balerīnas lielā noslēpuma atklāsme, tēlaini sajūgta ar prologu, iestudējumā ir vesela vizuāli intriģējoša darbības partitūra, kuru pievilcīgu padara tieši aktiera izpildījums.
Paturot prātā, ka bez plaša patēriņa izrādēm šodienas apstākļos neviens teātris izdzīvot nevar, jāteic, ka Džilindžera iestudējums savu tiešo funkciju – nodrošināt sezonas repertuāru ar solīto jauniestudējumu skaitu – pilda. Līdzīgi popūrijam strukturētais uzvedums, kurā aktieri rotaļīgi apspēlē izplatītākos priekšstatus, kas valda mūsdienu savstarpējo attiecību sfērā, publikai tiek piedāvāts patīkami pavadīt vakaru labi pazīstamas estētikas rāmjos, un teātra maciņā ieplūst kāda naudiņa. Vienīgi aizrauties ar līdzīga rakstura priekšnesumiem liepājniekiem nevajadzētu, jo dažas pazīmes rāda, ka aktieru "spēlesprieks" brīžiem draud pārvērsties par izrādes lielāko veiksmes rādītāju un aktiermeistarības galveno kritēriju.
