Zaļmaldināšanu grib ierobežot

Pēc Eiropas Komisijas aplēsēm, aptuveni puse no visām zaļuma norādēm uz dažādām precēm – piemēram, "eko", "ekoloģisks produkts", "zaļš", "dabai draudzīgs", "ilgtspējīgs", "klimatam draudzīgs" – Eiropas Savienības dalībvalstīs ir neskaidras, maldīgas vai nepamatotas, bet 40% no tām tiek izmantotas vispār bez pamatojuma.

Šāda situācija rada neskaidrību patērētājiem un vājina ticību uzņēmumu apgalvojumiem par piedāvāto produktu ilgtspēju. Tieši tāpēc Eiropas Komisija sagatavojusi priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par precīzu videi draudzīgo produktu norāžu pamatošanu un izmantošanu, sauktu arī par Zaļuma norāžu direktīvu, ap kuru jau vairākus mēnešus notiek diskusijas. Šī dokumenta projekts paredz, ka, pirmkārt, visiem uzņēmumiem, kas saviem produktiem vai pakalpojumiem izmantos zaļuma norādi, būs jāievēro zināmas minimālās normas attiecībā uz to, kā šādas norādes tiek pamatotas, bet, otrkārt, to atbilstība izteiktajai vides norādei tiks paziņota un darīta pieejama pārbaudēm. Attiecīgi direktīvas saturs ir galvenokārt koncentrēts uz vides norāžu pamatojumu un šīs informācijas (t. i., apstiprinošu pierādījumu) paziņošanu un nodrošināšanu gan patērētājiem, gan uzraugošajām iestādēm.

Attiecībā uz vides paziņojumiem plānots, ka tiem būs jāatbilst sertifikācijas shēmām, kuras verificē trešā persona, un tiem būs jābūt neatkarīgi pārbaudītiem, un šiem paziņojumiem cita starpā būs jābūt datos un pierādījumos balstītiem, nodrošinot, ka uzņēmuma izteikts apgalvojums par preces vai pakalpojuma zaļumu atbilst patiesībai. 

Jāmin gan, ka atšķirībā no nesen spēkā stājušās Ekodizaina direktīvas, kas padara prasību virknei preču būt energoefektīvām un ilgmūžīgām par obligātu, 

tas, vai uzņēmums izsaka vides apgalvojumus par savu produktu, ir uzņēmuma brīva izvēle. Jaunie nosacījumi uzliks papildu administratīvo slogu arī uzraugošajām iestādēm, jo plānots piemērot detalizētus nosacījumus uzraudzībai, sūdzību izskatīšanai un sodu piemērošanai.

Daļēji ar šo birokrātisko procedūru saistītas arī pašreizējās diskusijas. Atšķirībā no sākotnējiem priekšlikumiem pašlaik tiek piedāvāts direktīvā iekļaut arī mikrouzņēmumus, neskatoties uz to, ka neviens pagaidām nav vērtējis, kā šādu prasību izpilde varētu ietekmēt mazo uzņēmumu un mikrouzņēmumu darbību. Un, lai gan Latvija atbalsta direktīvas mērķi – ieviest skaidrus noteikumus, kas aizsargātu no zaļmaldināšanas, – šādu prasību attiecināšana uz mazajiem un mikrouzņēmumiem varētu radīt pārmērīgu administratīvo slogu gan uzņēmumiem, gan iestādēm, kurām tas būs jākontrolē, un pret to Latvija iebilst. Ekonomikas ministrs Viktors Valainis šajā sakarā jau izteicies, ka "prasīt no mikrouzņēmuma tādu pašu dokumentu un pierādījumu klāstu kā no lielajām korporācijām nozīmē tos nostādīt izteikti nevienlīdzīgas konkurences situācijā un bremzēt mazo uzņēmumu izaugsmi". Jāpiezīmē, ka Latvija nav vienīgā, kas neatbalsta ideju attiecināt uz maziem uzņēmumiem tādas pašas prasības kā uz lieliem – līdzīga pozīcija ir arī Vācijai, Slovākijai, Austrijai un Itālijai. 

Pagaidām gan ir izdevies atlikt šādu prasību spēkā stāšanās laiku attiecībā uz mikrouzņēmumiem par astoņiem mēnešiem, vēl sekos sarunas šajā jautājumā ar Eiropas Parlamentu.

Diemžēl astoņi mēneši lielajā ainā maz ko maina, tādēļ cīņa par mikrouzņēmumu, mājamatnieku un līdzīgu ražotāju atbrīvošanu no šīs direktīvas prasībām vēl turpināsies. Tā gan nav vienīgā problēma, par kuru tiek diskutēts šīs direktīvas sakarā, – joprojām nav skaidrs, vai netiks pieļauti dubultstandarti, proti, ir iespējams, ka uzņēmumiem kā tādiem un viņu piedāvātajām precēm vai pakalpojumiem tiks piemērotas atšķirīgas prasības. Tāpat nav līdz galam skaidrs, vai uzņēmums, kura darbība rada oglekļa izmešus un kurš veic darbības, kas šos izmešus kompensē, var tikt uzskatīts par videi draudzīgu. No vienas puses, ja šādas kompensējošās darbības ir nepietiekamas, tad kāda no tām jēga, tas savukārt apdraudētu mežu stādīšanas biznesu – šī uzņēmējdarbības forma Eiropā nule jau sasniegusi vairāku miljardu eiro apjomu. No otras puses, ja ar to pietiek, tad arī visi naftas un ogļu ieguves, pārstrādes un izmantošanas uzņēmumi, veicot zināmu darbību kopumu, var pasludināt sevi par zaļiem, kas tomēr gluži tā nav. Kā šajā sakarā izteikusies nevalstiskās organizācijas "Vides standartu koalīcija" zaļmaldināšanas speciāliste Margo Legalū, "oglekļa izmešu kompensēšana nepadara izmešus par neesošiem. Tas ir tikai grāmatvedības triks, lai padarītu izmešus sabiedrībai pieņemamākus."

Pagaidām Eiropas Parlaments ir vienojies, ka šo darbību kopumu varēs attiecināt tikai uz "pāri palikušo" oglekļa izmešu kopumu. 

Ar šo jēdzienu tiek apzīmēts tas oglekļa izmešu pārpalikums, kas paliek pēc tam, kad uzņēmums ir izsmēlis visas savā rīcībā esošās iespējas izmešus samazināt. Taču cīņa šajā jautājumā nebūt nav beigusies, un tā ir cīņa gan par pircēju simpātijām, gan arī pieeju banku finansējumam, jo arī tām "jāzaļina" savi kredītportfeļi. Tādēļ jautājums par to, vai par zaļiem sevi varēs dēvēt no aizjūras atvestie banāni un avokado, kā arī lētās aviokompānijas, joprojām nav izlemts.