Kamēr Jūrmalā notika Dzintaru koncertzāles vasaras sezonas atklāšana, savukārt Talsos – Raimonda Tigula brīvdabas koncerts "Tiguļkalns", Rīgā Lielajā ģildē 2023. gada 3. jūnijā izskanēja Valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" 17. sezonas noslēguma koncerts. Neraugoties uz diviem vērienīgiem un nopietniem brīvdabas pasākumiem tajā pašā vakarā, Lielā ģilde arī šoreiz bija klausītāju piepildīta – un tas arī parāda "Sinfonietta Rīga" reputāciju. Programmas mākslinieciskās kvalitātes to tikai nostiprināja.

Arī šīs sezonas noslēguma koncerts liecināja, pie kuriem komponistiem orķestra galvenais diriģents Normunds Šnē atgriežas vēl un vēl, kas vienlaikus sakrīt ar citu Latvijas mūziķu interesēm un pārliecību. Pirmkārt, tas, protams, ir Jozefs Haidns, no kura 104 simfonijām (un brieduma gadu sešām "Parīzes simfonijām") tagad tika izvēlēta Astoņdesmit septītā. Otrkārt, tas aizvien un joprojām ir Sergejs Prokofjevs. Liepājas Simfoniskā orķestra sezonas noslēguma programmā Antons Ļahovskis spēlēja Prokofjeva Trešo klavierkoncertu, turpretī Behzods Abduraimovs kopā ar "Sinfonietta Rīga" mūziķiem pievērsās Otrajam klavierkoncertam. Līdzās pamatrepertuāram arī tādi autori, kas Latvijas koncertzālēs vienmēr bijuši retums. 2002. gadā Boriss Avramecs rakstījis par Rīgas publikas sastapšanos ar Konlona Nankarova mūziku: "Šis ekscentriskais amerikānis nesen kļuvis slavens, pateicoties savai apbrīnojamajai elegancei, ar kuru viņš atrisinājis savu darbu priekšnesumu gandrīz nerealizējamās precizitātes problēmu. 

Savas kompozīcijas viņš veidojis, balstoties uz matemātiski izkalkulētām izvēlēto metroritmisko struktūru transformācijām. 

Tā kā cilvēki nav spējīgi šādu matemātisku perfektumu iemiesot skaņās, autors nolēma iztikt bez atskaņotājmāksliniekiem, "programmējot" mehāniskās klavieres (liela daļa viņa skaņdarbu ir paredzēta šim instrumentam)." Tiktāl par Nankarovu, kur 2023. gada "Sinfonietta Rīga" priekšnesums atklāja, ka viņam nav bijusi sveša arī gluži pārsteidzoša mēroga cilvēciskas enerģijas koncentrācija un humora izjūta.

Taču programmas sākumā vēl kāda mazāk zināma partitūra – Pāvela Karmanova "Divkāršais dubultkoncerts", ko Normunds Šnē 2015. gadā interpretējis ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. Tagad uz skatuves "Sinfonietta Rīga" mākslinieki – obojas spēlē Pēteris Endzelis un Māris Kuģis, bet flautas – Vita Rozēna un Ieva Pudāne, un viņu sniegums kļuva par vienu no spilgtākajiem raksturlielumiem visas programmas garumā; kamerorķestris sadalīts divos ansambļos, kur vienā pusē pianiste Ieva Sarja, bet otrā pusē – klavesīniste Veronika Rinkule, tādējādi vienlaikus pretstatot un apvienojot baroka estētiku un laikmetīgu domāšanu; orķestra stīgu grupa ar koncertmeistari Evu Binderi, altistu Artūru Gaili, čellistu Kārli Klotiņu un vēl citiem pieredzējušiem mūziķiem, 

atsaucoties Normunda Šnē būvētās mākslinieciskās dramaturģijas principiem, klausītājus pārliecināja par to, ka viņi var droši paļauties ne tikai uz atsevišķu solistu spozmi, bet arī uz orķestra un diriģenta meistarību un sapratni kopumā.

Līdzīgu un līdzvērtīgu iespaidu atstāja Haidna Astoņdesmit septītās simfonijas lasījums. Karmanova postminimālistiskais skaņuraksts noturēja pastāvīgu uzmanību ar gaišu un naivu noskaņu gluži nemanāmām pārejām dramatiskā izteiksmībā, bet Haidna simfonijas atskaņojumā šie afekti tika vēl pilnveidoti un padziļināti – tā rezultātā četrdaļu cikla izklāsts ieguva muzikālā satura saliedējumu, bet dažāda rakstura tēmu savijumi iedzirkstījās negaidītā kolorītā un iepriekš neparedzamās niansēs. Bez šaubām, tas arī šeit nebūtu iespējams bez precīzas diriģenta domas, bez pašu orķestra mūziķu pretimnākšanas un individualitātes.

Nankarova partitūras iedzīvinājumā šī atskaņotājiem tik būtiskā īpašība izgaismojās sevišķi spilgti. 

Pretstatā Haidna un Prokofjeva dimensijām šeit katram orķestra māksliniekam ir drīzāk kamermūziķa loma, kas, ņemot vērā opusa īpašo specifiku, jau nebija tālu no solista lomas 

– tā nu šeit diriģentam palīgā nāca vijolniece Agnese Kanniņa, saksofonists Arvīds Kazlausks, sitaminstrumentālisti Edgars Saksons un Ivo Krūskops (un atkal iekavās jāpiebilst – un vēl citi pieredzējuši mūziķi). No Konlona Nankarova 49 etīdēm mehāniskajām klavierēm 3. jūnija koncertā uz nošu pultīm likta orķestrācija Septītajai – lai gan pūšaminstrumentu un stīgu intonatīvi ritmiskie salikumi, tāpat kā Haidna simfonijas un Prokofjeva klavierkoncerta lasījumos pirms un pēc tam, dažbrīd bīstami sašūpojās, interpretācijas un pašas mūzikas radītais iespaids bija krāšņs un suģestējošs.

Sergeja Prokofjeva Otro klavierkoncertu spēlē daudz retāk nekā Pirmo un Trešo. Un skaidrojums tam drīzāk meklējams nevis virtuozitātes līmenī – ar šādu problemātiku pianistiem jāsaskaras viscaur –, bet gan formas izvērsumā (3. jūnijā atskaņotais opuss ilgst veselu pusstundu) un mūzikas vēstījumā – Prokofjevam ierastā izaicinošā līksmība Otrajā klavierkoncertā ir pieklusināta, un skaņdarbu caurvij dramatiskas noskaņas un traģiskas zemstrāvas. Behzoda Abduraimova sniegums tādēļ raisīja vēl jo lielāku apbrīnu – skanīgi un piesātināti klavieru tembri šeit izteica interpretācijas emocionālo bagātīgumu, precīzs solopartijas virtuozo rakursu atspoguļojums te bija līdzās tikpat pārliecinošai sadarbībai ar orķestri un diriģentu. 

Šādas profesionālās īpašības spēj izsaukt vislabāko vērtējumu – slavenais viesmākslinieks neapšaubāmi aizrauj ar solistam piemītošo individuālo spēku un izteiksmīgumu, taču viņš prot ieklausīties arī citos 

– un Normundam Šnē kopā ar "Sinfonietta Rīga" mūziķiem Prokofjeva opusā tieši tāpat bija ko teikt. Rezumējot – Latvijas publikai ilgāku laiku vēl palicis nedzirdēts Prokofjeva Ceturtais, Piektais un apokrifiskais Sestais klavierkoncerts. Šim nolūkam gaidīšu ar lielu interesi gan Likā Debargu, Antonu Ļahovski un Luku Geņušu, gan arī Behzodu Abduraimovu.