Latvijā ar katru gadu aug asinspēdu meklētāju kustība, un tā ir patiešām lieliska ziņa. Veidojas jauna, stipra kopiena – mednieki un suņu saimnieki, kuri ar trenētiem asinspēdu suņiem mācās, dalās pieredzē un palīdz atrast ievainotus medījamos dzīvniekus. 

Daudzi jau pie šīs prakses ir pieraduši un zina, kā rīkoties, bet joprojām netrūkst mednieku, kuriem šāviens ir garām nozīmē tikai to, ka šāviena vietā nav manāma neviena asins pile.

Diemžēl tā nav. Asinis bieži neparādās uzreiz – tās var parādīties pēc 100, 200 vai pat vairāk metriem. Un bez laba asinspēdu suņa dažos gadījumos nemaz nav iespējams saprast, vai trāpījums bijis vai ne. Statistika, ko mednieki savā starpā bieži piemin, ir pietiekami biedējoša – līdz pat 20–30% sašauto dzīvnieku paliek mežā neatrasti. Katram klubam tas nozīmē ne tikai ētiskas, bet arī ekonomiskas sekas – norakstītas atļaujas, neizmantoti resursi un zaudējumi.

Tieši tāpēc aktīvi veidojas dažādas meklētāju apvienības un brīvprātīgo grupas. Viena no zināmākajām ir HuntSafe, kur profesionāli meklētāji apvienojas kopīgā tīklā. Savukārt žurnāls Medības ir izveidojis savu WhatsApp grupu Asinspēdu suņi, kurā ir gan mednieki, gan suņu saimnieki. Ja medībās dzīvnieks aizgājis un ir aizdomas par trāpījumu, grupā var ievietot informāciju – vieta, laiks, medījamā dzīvnieka suga, medību apstākļi. Kad kāds pieteiksies meklēšanai, no mednieka tiek gaidīta arī īsa atskaite par rezultātu – pat tad, ja dzīvnieks nav atrasts. Katrs gadījums ir vērtīga mācība visiem.