-1.7 °C
Skolas bērniem pirmais septembris ir lielā satikšanās diena ar klasesbiedriem, skolotājiem, jauniem mācību priekšmetiem un pašiem ar sevi, jo katrs nākamais gads cilvēka bērnam ir kā vēl viena gadskārta jauna kociņa stumbrā, kuras biezums atkarīgs no augšanas apstākļiem.
Bērniem, viņu vecākiem un īpaši vecvecākiem tie ir bijuši radikāli atšķirīgi, un tas var kļūt par cēloni daudziem paaudžu konfliktiem. Bet ne tikai tas, ir pilnīgi mainījies pats dzīvesveids un darba apstākļi.
Pirmajā septembrī bērni ierodas skolā, pastiepušies augumā. Grūtāk izmērāma ir garīgā pieaugšana. Šodien bērni ir daudz vairāk atrauti no dabas, fiziskā darba un atbildības. Kā pie tās radināt, jāmācās pašiem pieaugušajiem, bet viņiem nav ne laika, nedz prasmju un vēlēšanās. Pirms gadiem daļēju atrisinājumu piedāvāja laukos pavadītās vasaras un pienākumi, tagad arī tur vairs nav ko darīt. Tas ir dīvaini, ka daudzi bērnu vecāki, noklausījušies lekcijas par bērnu psiholoģiju, uz saviem bērniem tās neattiecina un atbildību par viņiem uzliek citiem. Vecāki nespēj noticēt, ka viņu lolojums var melot un agresīvi uzvesties.
Ne vienā vien šķirtajā ģimenē tēvi atbildību par bērnu audzināšanu uzliek uz šķirto sievu pleciem.
Darba devēji nepilngadīgos nelabprāt grib nodarbināt, jo bērniem nav darba iemaņu, nav intereses par attiecīgo darbu un nav arī ciešas sadarbības ar vecākiem. Tieši vasaras brīvlaiks sagādā pieaugušajiem lielas galvassāpes, un daudzi nepilngadīgie tā arī klīst bez darba, bet enerģija kaut kur ir jāizliek, visbiežāk – antisociālā uzvedībā. Par milzīgu problēmu ir kļuvusi atkarība no interneta tīkliem, arī pašiem vecākiem – bērni un vecāki atrodas vienā telpā, bet nesarunājas, grāmatu lasīšanu un sarunas aizstāj tālruņu ekrānos slīdošās bildītes. Starp paaudzēm visos laikos ir bijušas pretrunas, tagad, tik ļoti attālinoties citam no cita, tās padziļinās vēl vairāk.
Savā laikā ikgadējās Dzejas dienas uzturēja sabiedrības interesi par literatūru un rakstniecību kā radošu darbu, ar dažādu paaudžu literātiem atjaunoja saites arī savā starpā. Skolu izmēģinājumu lauciņi, jauno naturālistu stacijas, pārgājieni uz ievērojamu novadnieku dzīves vietām, to uzkopšana, atbildība par kārtību savā klasē un skolas apkārtnē – tas viss skolēnus tuvināja reālajai dzīvei un kultūrai. Kaut kādā mērā to aizstāj vasaras nometnes, taču ne visas ģimenes materiālo apstākļu dēļ tās var atļauties. Daudzas vēlamas lietas kļūst neiespējamas it kā objektīvu iemeslu dēļ. Bet īstenībā pietrūkst valsts politikas iet savu ceļu, nevis atkārtot citu kļūdas.
