Kad Nacionālais psihiskās veselības centrs 2024. gada pavasarī, pildot likumā noteikto, piedāvāja Nacionālajam Valsts arhīvam pārlūkot iznīcināšanai paredzēto neaktuālu slimības vēsturu blāķi no padomju okupācijas perioda, tad neviens neiedomājās, ka vēsturniekiem tā izrādīsies gluži vai dārgumu lāde. 

Arhīva vadošais pētnieks Gints Zelmenis līdzās citiem darba pienākumiem ar milzīgo un, kā izrādās, ļoti daudzslāņaino, unikālo un interesanto materiālu darbojas nu jau gandrīz divus gadus. Darba būs vēl gadiem, jo "apjoms ir šaušalīgs" – ap 54 tūkstošiem lietu, kas stāsta par iestādē Rīgā, Tvaika ielā 2, nonākušajiem laikā no 1941. gada līdz pat pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem, kad šo iestādi saukuši visādos vārdos, bet galvenokārt vienkārši par psihiatrisko slimnīcu.

VDK un BKA

Arhīvistiem vispirms bija radies jautājums, vai medicīnisko dokumentu kastēs ir kaut kas par personām, kuras uz psihiatrisko ekspertīzi nosūtījusi Latvijas PSR Valsts drošības komiteja (VDK). Tādi dokumenti bija. Tad arhīva darbinieki ķērušies jau pie rūpīgākas papīru pārskatīšanas. Pamazām iedziļinoties, izrādījās, ka dokumentu masā kopā ar politiskajām lietām ir gana vēl cita veida vēsturniekiem noderīgas informācijas. Slimības vēstures šajā iestādē nenozīmēja tikai ārstu pierakstus. Tajās ir arī izziņas, oficiāli slēdzieni, biogrāfijas un pat tiesu dokumenti. Latviešu un krievu valodā, drukāti, ar roku rakstīti. Vienam mapīte biezāka, citam plānāka. Galveno dokumentu masu veido padomju okupācijas pēckara laiks no 40. līdz 80. gadiem. Visvairāk ir par 70. gadiem.