25. aprīlī, Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvos režisoru Klāva Meļļa un Rūdolfa Gediņa izrāde "Marats/Sads", kas tapusi pēc vācu rakstnieka Pētera Veisa pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados tapušās lugas motīviem. Klāvam Mellim un Rūdolfam Gediņam tas ir pirmais režijas darbs uz Nacionālā teātra Lielās skatuves, savukārt Kārlis Reijers saka – sen ilgojies pēc tāda varoņa kā Marats.
Izrāde "Marats/Sads" ir dzīvnieciski juteklisks un filozofiski pielādēts darbs, kas risina jautājumus par revolūcijas nepieciešamību un to, vai pārmaiņām jāsākas sabiedrībā vai īpatnī.
Uzvedums ir mēģinājums iztēloties un restaurēt vienu no skandalozā rakstnieka marķīza de Sada psihiatriskajā klīnikā iestudētajām izrādēm – vērienīgu, muzikālu uzvedumu par revolucionāra un tautas drauga Žana Pola Marata (1743–1793) pēdējo stundu – slaveno nāvi vannā.
Marķīzs de Sads (1740–1814), franču aristokrāts, filozofs, revolucionārs politiķis, vēsturē palicis kā skandalozs rakstnieks un bēdīgi slavens izvirtulis. Savas dzīves pēdējos trīspadsmit gadus viņš pavadīja Šarentonas psihiatriskajā klīnikā. Dziednīcas direktors savu iestādi esot vadījis pēc modīgiem un humāniem principiem, tāpēc klīnikas telpās Sadam atļāvis organizēt saviesīgas vakariņas, balles un koncertus, kā arī iestudēt un izrādīt paša rakstītas lugas. Šajos ekscentriskajos uzvedumos kā dīvainā mākslas terapijā piedalījās pārējie dziednīcas pacienti, un drīz vien trakonama teatrālie vakari kļuva par elitāru modes lietu, kas bija jāpieredz visam Bonaparta laika sabiedrības krējumam.
"Žana Pola Marata vajāšana un slepkavība, uzvesta Šarentonas slimnīcas trupā de Sada kunga vadībā", kas pazīstama ar nosaukumu "Marats/Sads", ir viens no 20. gadsimta nozīmīgākajiem darbiem.
Luga gandrīz viscaur balstīta "teātris teātrī" principā. Pamatdarbība norit 1808. gadā, un luga izseko Šarentonas trakonama pacientu centieniem izrādīt marķīza de Sada sarakstīto darbu par 15 gadus senu notikumu – Žana Pola Marata slepkavību Franču revolūcijas laikā. Pacientiem tas izdodas ar mainīgiem panākumiem, jo daļu teksta slimnīcas vadība cenzējusi, turklāt aktieru starpā izceļas pārpratumi, kas saistīti ar viņu diagnozēm.
"Gan tēmas, gan formas ziņā izrāde tuvojas operas žanram. Bet vājinieku skaistās melodijas vedina uz domām par Brehta un Veila "Trīsgrašu operu". Tāpēc Rūdolfam Gediņam bija skaidrs, ka tā būs vājinieku opera," atklāj viens no izrādes režisoriem Klāvs Mellis. Bet šī saruna – ar Marata lomas atveidotāju, aktieri Kārli Reijeru, kurš teic: "Stāsts ir par to, ko ar revolūcijām izdara tie cilvēki, kas nāk pie varas pēc tam, un kā viņi šīs revolūcijas tulko."
Kārli, 10. maijā jums apritēs apaļi trīsdesmit gadi. Par ko no līdz šim paveiktā varat sacīt – tas nu ir izdarīts?
K. Reijers: Profesionālā ziņā? Par personisko dzīvi negribētos runāt…
Medijos jau pavēstīts, ka jums ar sievu Madaru, arī Nacionālā teātra aktrisi, piedzimis dēls.
Tas patiesi ir lielākais notikums manā dzīvē. Un svarīgāku diezin vai varu iztēloties.