"Es gribētu redzēt tos aizkaitinātos lasītājus": Saruna par grāmatu "Šajā romānā visi mirst"

Piedāvājam redaktoru sarunu par gruzīnu rakstnieka Bekas Adamašvili grāmatu "Šajā romānā visi mirst". Grāmatu programmas "Radošā Eiropa" ietvaros klajā laidusi izdevniecība "Latvijas Mediji". Sarunā piedalās redaktore Linda Kusiņa, literāte un projektu vadītāja Līva Kukle un grāmatas projekta vadītāja Jūlija Dibovska.

Grāmatu no gruzīnu valodas iztulkojusi Nona Tauriņa.

Nona Tauriņa.

Foto: Jūlija Dibovska / Latvijas Mediji

Jūlija: Ne katru dienu var latviski lasīt tekstus, kas nākuši no gruzīnu autoriem. Bekas Adamšvili teksts tāds ir. Abas esat izlasījušas šo oriģināli veidoto postmodernisma tekstu. Kādi ir nozares profesionāļu iespaidi ?

Linda: Pirmais, kas nāk prātā - nāve.

Jūlija: Daudzos romānos ir nāves tēls.

Linda: Bet gruzīnu romānā nāve ir humoristisks tēls. Tāds, ko nav bail satikt vai ar ko varētu aiziet iedzert aliņu.

Līva: Tāda Terija Prečeta tipa nāve.

Linda: Šis romāns ir ļoti ieteicams tiem, kas lasa Prečetu.

Jūlija: Vai esat bijušas Gruzijā un jūtat romānā šīs valsts klātbūtni?

Linda: Gruzijā esmu bijusi. Bet vai jutu… visspilgtāk varbūt tajā daļā, kad varoņi iet caur mežu. Esmu bijusi Gruzijas kalnos, kas nav gluži tā visvairāk apmeklētā Gruzijas daļa. Divas nedēļas mēs vienkārši staigājām pa kalniem. Uz turieni nebraucām no Tbilisi, bet gan no Naļčikas. Mūs aizveda ar vietējo “tarataiku”. Kad atpakaļceļā nokāpām Tbilisi, tur pavadījām tikai vienu nakti un rītu, tāpēc…

Jūlija: …tāpēc tu neko daudz neredzēji no Gruzijas urbānās kultūras. Tas, kas mani uztrauc: es nevaru tikt skaidrībā, cik daudz šajā romānā ir Guzijas kolorīta… Mūsu rokās tomēr ir gatavs tulkojums latviešu valodā, par ko paldies, protams, tev, tulkotājai un visdrīzāk arī nedaudz - autora ieteikumiem lokalizēt to, ko varēja atstāt nesaprastu. Šajā grāmatā nevar just autora izcelsmes valsti, ja nelasa uzmanīgi. Beka Adamašvili visdrīzāk ir ietekmējies no visas pasaules.

Beka Adamašvili "Šajā romānā visi mirst".

Foto: Latvijas Mediji

Linda: ASV? Anglosakši kopumā? Šekspīrs vismaz noteikti un tieši. Kurta Vonnegūta motīvi visnotaļ! Īpaši ainā, kur krīt cilvēki…

Līva: Romāna struktūra kā Vonnegūtam - sajaukta, neuzticami varoņi.

Jūlija: Vonnegūta humors. Un vispār vīriešu rakstniekiem piemītošs humors. Savukārt sieviešu tēli gruzīnu romānā drusku cieš.

Linda: Tur jau tikai divas sievietes - Lea un princese. Vēl arī Virdžīnija Vulfa, kuru nošauj.

Jūlija: Kāpēc viņš tā?

Linda: Kāpēc tik maz sieviešu tēlu gruzīnu romanā? Īsti skaidrojuma nav. Bet vispār jāsecina, ka sievietes kopumā ir maz reprezentētas vīrišķajā literatūrā.

Jūlija: Gruzīnu kultūras faktors? Patriarhālisms?

Linda: Kad tu tā saki, es pēkšņi atcerējos gadījumu no sava ceļojuma pa Gruziju. Tas bija no rīta... Mēs kā jau latviešu meitenes ieraudzījām kafejnīcu un nolēmām padzerties. Tas bija puspagrabiņš. Iesperamies trīs pusaugu meitenes, 15 gadus vecas. Iekšā absolūti piepīpēta telpa, padsmit vīrieši sēž un pēkšņi skatās tādā šokā, it kā būtu ienācis brontozaurs. Laikam redzēt sievieti šajā kafejnīcu kultūrā viņiem bija šokējoši.

Jūlija: Es arī atceros kaut ko īpatnēju no sava ceļojuma uz Kutaisi. Braucām ar draugu un rezervējām istabiņu kādā hostelī, ko turēja sieviete gados. Viņai ļoti centīgi palīdzēja dēls, vīru nemanījām - tas arī tāds viens no Gruzijas ģimenes modeļiem, ka sieviete var būt arī galvenā, bet bez vīrieša neiztikt.  Kad ielidojām Kutaisi, bija jau vēls, kaut kā gadījās, ka visu dienu nebiju ēdusi, un likās, ka nomiršu, ja kaut ko neiemetīšu mutē. Kutaisi viss ciet, nācās lūgt hosteļa saimniecei, kas mūs laipni satika, kaut ko uzkožamu, jo brokastis bija paredzētas, bet līdz rītam nevarēju gaidīt. Varbūt var dabūt brokastis jau vakarā? Tā nu viņi mūs uzņēma savā pagrabiņa istabā pie virtuves galda, lika priekšā tomātu, sieru, maizi un vīnu - gluži kā jebkurā stāstā par gruzīnu viesmīlību. Bet nācās arī drusku runāties, jo tā bija viņu privātā teritorija. Un viens no jautājumiem, ko viņi iedomājās pajautāt svešiniekiem un ko nespēju iedomāties nevienā citā ceļojumā par Eiropas valstīm: vai jūs esat precējušies? Vispār nesaprotu, kāpēc nepateicu JĀ, jo draugs tāpat krieviski nesaprot un līdz ar to visu komunikāciju nācās nodrošināt man. Bet tā bija maza izkāpšana no liberālā, vienaldzīgā Eiropas burbuļa, kāds atrodams arī Latvijā.

Linda: Varbūt tieši tas, ka tu izskatījies galvenā, jo runāji abu vārdā, lika viņiem noskaidrot, kāds ir šo attiecību statuss.

Līva: Bet, runājot par sieviešu tēliem gruzīnu romānā - to ir patiešām maz un tie nav gruzīnu tēli. Drīzāk Adamašvili veidojis mūsdienu sievietes atspoguļojumus, nevis tēlus.

Linda: Vispār ne mūsdienu, bet drīzāk 90. gadu sieviešu attēlojumus.

Līva: Tie ir viendimensionāli sieviešu tēli, manuprāt. Bet tādi paši uzkonstruēti ir arī vīriešu tēli. Vienkārši mēs uzreiz pamanām sievietes nepilnīgo dabu. Savukārt vīriešu mīnusus literatūrā pat neviens neapšauba - ir vai nav ticams, ir vai nav uzticams.

Linda: Kaut vai atceramies to, ka visi vīrieši gruzīnu romānā ir apsēsti ar kaut ko.

Jūlija: Bija maza epizode ar gruzīnu valdnieci Tamāru. Kas varētu būt gruzīniskākais tēls romānā.

Linda: Tur bija arī Hitlera māte.

Jūlija: Lasot atsauksmes internetā, sapratu, ka ir divu veidu viedoklis: šedevrs vai romāns gardēžiem. Vai jūs varat izvēlēties pusi - teikt šim romānam JĀ vai teikt tam NĒ un kam to ieteikt un kam neieteikt?

Linda: Esmu jau ieteikusi pāris cilvēkiem. Tie bija lasoši ļaudis. Ar humora izjūtu. Bez humora izjūtas nevarēs tikt tālāk par pirmajām 10 lpp.

Jūlija: Vai nav jāzina ne Šekspīru, ne Hemingveju? Vai nav jābūt rakstošam?

Linda: Lasošs ir arī zināmā mērā zinošs.

Līva: Lielākā daļa atsauču ir nolasāmas arī bez grāmatu lasīšanas. Piemēram, no interneta mīmiem, komiksiem, filmām, masu kultūras. Mēs šo kultūras telpu varam uzsūkt arī tad, ja nelasām filozofiskus traktātus.

Linda: Tu runā par savu paaudzi. Mēs kultūru uzsūcām, lasot traktātus. (smejas)

Līva: Es Adamšvili romānu ieteiktu mileniāļiem un vecākiem Z paaudzes pārstāvjiem. Tāiem 25-27 gadus veciem.

Jūlija: Kas tev ir Z paaudze?

Līva: Tie, kas uzauga ar internetu. Es tikai daļēji uzaugu ar internetu, piemēram.

Linda: Man būtu interesanti dzirdēt, ko par Adamašvili romānu teiktu ar planšeti rokā uzaudzis sešpadsmitgadnieks. Nav jau iespējams pat pabeigt skolu, nezinot, ka Mikelandželo un Arhimēds nedzīvoja vienā gadsimtā…

Līva: Mikelandželo vispār bija bruņurupucis nindzja. (joko)

Linda: Un Bēthovens bija suns.

Līva: Es jūtu, ka mileniāļi šo romānu sapratīs labāk, bet Z paaudzei patiks informācijas pasniegšanas stils. Adamašvili ir kā tāds stendapa komiķis. Stendaps, starp citu, ir vienīgais žanrs, kurā runātājs drīkst un var nenoturēt vienu domu un lēkāt no tēmas uz tēmu. Citos žanros teiks, ka runātājs neproti ne runāt, ne strukturēt. Un šī grāmata ir stendapa kultūras mantiniece. Arī tiktoka video visdrīzāk ir tikai 1 minūti garš, jo jāseko nākamajam.

Linda: Tas ir vairāk par to, lai vairāk impulsu, nevis informācijas.

Jūlija: Kā Ziedoņa epifānijas.

Līva: Tas ļauj noturēt tavu nekam nederīgo uzmanību. Savukārt šajā romānā tas ļauj salikt ļoti daudz domu, ko citādi nebūtu iespējams izdarīt.

Linda: Bet tas ir izdarīts saderīgi. Protams, ja piekasīties, tad šis romāns neturas kopā.

Jūlija: Vai šīs visas diagnozes kopsumā nenozīmē, ka gruzīnu autors var tikt uzskatīts par seklu?

Linda: Grāmata spoguļo cilvēku. (Vecā Stendera balsī)

Jūlija: Gribēju teikt - vai nav tā, ka viņš tur tomēr ir izmantojis tiešām izlasītus traktātus un filozofus, bet mēs to visu izskaidrojam ar švakas uzmanības skarta lasītāja vajadzībām?

Linda: Tieši tā, mēs runājam par lasītājiem.

Līva: Ja tu jautā par seklumu, tad es nepiekrītu, ka šādi to skaidrot nozīmē, to atzīt par seklu. Atceries, ka autors ir aizrāvies ar formu.

Jūlija: Varbūt tieši forma ir tas jaunais, bet dziļums tomēr no iepriekšējām paaudzēm.

Līva: Bet tā ir metaliteratūra!

Linda: Viss ir atkarīgs no lasītāja. Tas, ko tu saskati šajā grāmatā, ir ļoti atkarīgs no tevis paša. Vari redzēt tikai formu, vari meklēt sakarības saturā, teoriju atblāzmas, pētīt, kas ir visi tie cilvēki, ko viņš piesauc. Man pagāja zināms laiks, lai apjaustu, ka sižetā parādās pat Džordžs Martins - “Troņu spēļu” autors.

Jūlija: Es to nemaz nepamanīju.

Līva: Daudzi jau saka, ka modernā māksla nekas nav. Bet acīmredzot vajag rakstnieka prasmes, lai stāvētu pāri sim skepticismam. Ir tāda slavena karikatūra, kur cilvēks stāv pretī un rāda uz gleznu ar pirkstu, prasot: Kas tu esi? Un glezna dara to pašu - rāda uz viņu ar pirkstu un prasa: un kas tu tāds esi?

Jūlija: Grāmata-spogulis. Dažreiz negribas teikt, ka kaut kas ir sekls, jo tas nozīmēs, ka es zinu, kas ir seklums un ka pati varbūt esmu no sekluma.

Linda: Man būtu interesanti uzzināt, kas konkrēti sakaitina tos, kas Adamašvili romānu izlasa un sakaitinās.

Jūlija: Tas ir tas pats, grūti atzīties, ka ļoti nepatīk, jo tas rādīs uz pašu. Un būtu jāpamato.

Saruna un projekts norit ar programmas "Radošā Eiropa" atbalstu.