22 °C
Nupat pagājuši valsts svētki, kad godinājām un ar gaišumu sirdī atcerējāmies 1990. gada 4. maiju, kad tika pieņemts vēsturiskais lēmums "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu". Iespējams, toreiz tā bija viena no reizēm, kad visvairāk Latvijas iedzīvotāju gaidīja ievēlēto parlamenta deputātu lēmumu.
Tagad, pēc 34 gadiem, likās, ka pie pieminekļiem visā Latvijā gulst vēl vairāk ziedu nekā agrāk, ap Brīvības pieminekļa ziedos mirdzošo Latvijas kontūru gūla viens pavasara puķu klēpis pēc otra. Tā jau mēdz būt, arī 11. novembrī pie Rīgas pils mūriem dega tik daudz svecīšu – grūtos laikos simbolu nozīmi izjūtam dziļāk, iedzīvotājiem ir būtiskāk just citam cita plecu, kā arī svētku un piemiņas dienās pār sevi just neatkarīgas valsts gaismu. Turklāt, apbrīnojot un redzot priecīgos cilvēkus, kuri fotografējās Brīvības pieminekļa pakājē, domāju, cik labi, ka mūsu pieminekļa sarkanais un pelēkais granīts nācis no vienmēr draudzīgās Somijas, savukārt gaišais un siltais travertīns – no mākslinieciskās Itālijas, tiem pieliekot roku, var sajust siltumu. Jo ir citi pieminekļi citās valstīs, kuri siltumu nenes.
"Kultūrzīmju" sarunā komponists Ēriks Ešenvalds runā par to, kā sāp lietas, kas mūsu mazajā valstī notiek ačgārni, un ar pārliecību saka, ka tad, ja mēs pārvarētu bailes sarunāties, tad it visu būtu iespējams vērst par labu. Šiem vārdiem vēlos ticēt, jo tik tiešām – mēs esam maza valsts, "mēs maza cilts, mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba," teicis Rainis.
Pēdējās nedēļās uzrunājuši divi notikumi – abi par garīgām vērtībām, abi ar skumju noti, par ačgārnībām. Nezinu, kamdēļ pēdējā laikā ačgārnības liekas notiekam teju cita pēc citas, šīs abas jau nav ne tuvu vienīgās. Viena, protams, ir par Limbažu novada septiņu bibliotēku slēgšanu jeb tā saukto reorganizāciju, ar to novada budžetā cerot ietaupīt vismaz 120 tūkstošus eiro. Vai vērts piesaukt pasaules laimīgāko valsti Somiju, kur Bibliotēku nolikums nosaka, ka katrai pašvaldībai jāspēj nodrošināt bibliotēku pakalpojumu kvalitāti. Tātad – 80% iedzīvotāju bibliotēku pakalpojumiem jāatrodas ne vairāk kā divu kilometru attālumā no mājvietas (ko vēl gluži nav izdevies īstenot) vai viena kilometra attālumā no bibliobusa – mobilās bibliotēkas pieturas. Šobrīd 70% Somijas iedzīvotāju dzīvojot trīs kilometru attālumā no tuvākās bibliotēkas, bet 23% tā atrodas līdz 10 kilometriem no mājvietas…
Protams, ticu, ka mūsu pašvaldībām arvien trūcīgāk ar iztikšanu, jo Latvijā turpina sarukt iedzīvotāju skaits un līdz ar to samazinās arī nodokļu ieņēmumi. Taču – ja iedzīvotājiem vairs nebūs savu mazo gaismas piļu, vai tad viņu skaits Latvijas pagastos neruks vēl vairāk, vai tiešām pašvaldību vadību mērķis ir arvien mazāks iedzīvotāju skaits, tātad, uzsvēršu – arvien mazāki nodokļu ieņēmumi?
Otrs skumjais kultūras vides notikums bija Mežotnes pils pēdējo gadu bēdīgā likteņa samilzums. Cerams, ka tas tagad ievirzījies pozitīvākā gultnē un taps risinājums, bet joprojām turpinu brīnīties, ka, neraugoties uz diezgan plašo dalīšanos sociālajos tīklos par portālā "Mana balss" publicēto iniciatīvu, 26 dienu laikā Mežotnes pils liktenī ar savu parakstu ieinteresēti vien 2843 Latvijas pilsoņi. Lai iniciatīvu varētu nodot lemt Latvijas Republikas Saeimai, būtu vajadzīgi 10 tūkstoši parakstu… Iniciatīvas iesniedzēja, tēlniece un Mazās Mežotnes pils saimniece Regīna Deičmane jautā, vai mums, Latvijas cilvēkiem, rūp un ir vajadzīga mūsu vienīgā klasicisma pērle Zemgales sirdī – Mežotnes pils, kura reiz restaurēta par nodokļu maksātāju naudu, vai mums tiesības izraut veselu vēstures posmu no Zemgales sirds un atdot pili nezināma likteņa varā, jo tās pieejamība un saglabāšana nākamajām paaudzēm taču atbilst Latvijas valsts un tautas interesēm. Šobrīd to atbalsta vien nepilni 3000. Mazs tas burbulis, kuram rūp Latvijas kultūrvēstures vērtības, tik tiešām mazs.
