Adriāno Čelentāno ir viens no pasaulē pazīstamākajiem un sekmīgākajiem itāļu dziedātājiem un aktieriem, spējot saglabāt faktiski nepārejošu interesi par sevi un savu radošo darbību. Turklāt var uzsvērt, ka viņš šo atzinību guvis vienādā mērā gan kā dziedātājs, gan aktieris, un viņa savulaik izveidotais tāds kā savējā jeb vienkāršā puiša tēls joprojām spēj iekarot klausītāju un skatītāju sirdis, arī to, kuri dzimuši paaudzi vai pat vairākas paaudzes pēc viņa piedzīvotajiem slavas zelta mirkļiem.
“Baskājainā zemestrīce”
Adriāno piedzima Milānas ziemeļu daļas strādnieku rajonā, kur viņa vecāki Leonito un Džudita kā trūcīgi zemnieki bija ieradušies no Itālijas dienvidu reģiona Apūlijas cerībā ziemeļos iemantot labāku dzīvi un atrast ienesīgāku darbu, vispirms apmetoties nelielā ciematā Rebeko, kas atradās netālu no Milānas.
Adriāno pasaulē nāca kā ģimenē jaunākais bērns, turklāt varētu pat teikt – visiem pilnībā negaidīti, kad mātei Džuditai bija 44 gadi un viņa jau bija laidusi pasaulē četrus bērnus: meitu Rozu (dzimusi 1917. gadā), dēlu Alesandro (1920) un vēl divas jaunākās meitas – Mariju (1922) un Adrianu (1925), taču pēdējā diemžēl sirga ar neārstējamu leikēmiju un nomira pirms Adriāno piedzimšanas jau 1934. gadā. Vēstīts, ka tobrīd deviņus gadus vecais bērns labi apzinājies savu likteni, taču vecāku iespaidā viņa jau bijusi ārkārtīgi dievbijīga, tāpēc braši paudusi, ka nebaidoties no drīz sagaidāmās nāves, vienlaikus vairāk mierinot savus tuviniekus, nekā par kaut ko pārdzīvojot pati. Lielā mērā tieši tāpēc arī Džudita vispār esot spējusi pārciest šo smago likteņa triecienu, praktiski apkārtesošajiem neizrādot savas dziļās bēdas. Taču tieši pēc šā gadījuma ģimene mainījusi apmešanās vietu, pārceļoties jau tieši uz Milānu, lai gan iepriekš labi zināja, ka tur dienvidniekus neviens lāgā neieredz, krietni vien nievīgi dēvējot par teroni. Tur viņi apmetās nelielā namiņā Gluka ielā, kas tad arī vēlāk kļuva par Adriāno dzimto vietu, kuru viņš vēlāk bieži apcerējis savā daiļradē.