25 °C
Es patiesībā atceros, kur atrados un ko darīju, kad izlasīju atsūtītu ziņu, ka Latvijā pirmo reizi konstatēts Āfrikas cūku mēris (ĀCM). Gāju pa Dzirnavu ielu Rīgā, bija pēcpusdiena. Pienāca ziņa, ka vīruss atrasts kaut kur Baltkrievijas pierobežā. Jā, un tas brīdis bija tāds – pirms un pēc, jo principā mainījās visa mednieku dzīve.
Tas, ka ĀCM pie mums atnāks, bija skaidrs tāpat, tikai vienmēr ir cerība, ka tas nenotiks, kā arī vienmēr gribas domāt, ka tas notiks pēc iespējas vēlāk.
Protams, daudzi neticēja, ka tas vispār ir reāli, sekoja neskaitāmas konspirāciju teorijas – tad Eiropa vainīga, tad Krievija vainojama, vai arī tas bijis lauksaimnieku plāns. Klīda runas, ka tas viss izgudrots, lai iznīcinātu mājas cūku audzēšanas biznesu Latvijā, tad – lai iznīcinātu medniecību. Protams, tagad redzam, ka slimība ir izplatījusies teju pa visu pasauli, skārusi daudzas ES un ne tikai valstis, un mēs esam vien tāds mazs stūrītis.
Tad sekoja solījumi, ka pēc pieciem gadiem tas viss beigsies, pēc pieciem gadiem būs vakcīna. Protams, nekas no tā neīstenojās. Jau pagājuši divreiz pa pieci gadi, un ne tikai nav vakcīnas, bet arī mēris nav pazudis un, kā izrādās, pērn un šogad pa otram lāgam uzņem apgriezienus. Principā tas nozīmē, ka atgriežamies sākotnējā punktā! Cerības, ka slimība pāries pāri un mēs varēsim atgriezties laikā, kā bija pirms tam, nav piepildījušās, jo tajā brīdī, kad atgriežas mežacūkas, kopā ar tām atgriežas arī mēris. Un šo patiesību ir ļoti grūti sagremot medniekiem, jo, godīgi sakot, visi no tā ir noguruši. Pat tik tālu, ka neviens īsti to mežacūku negrib medīt, jo ir visa tā ķēpa ar analīzēm, rezultātu gaidīšanu, un pēc tam visām tām darbībām, ja mežacūka bija sirgusi ar ĀCM.
Ko nes nākotne? Godīgi sakot, prognozes ir gana depresīvas. Jaunā stratēģija paredz, ka mežacūku skaitu jāturpina samazināt pat vēl lielākos apmēros nekā iepriekš. Medniekiem joprojām ir ierobežojumi mežacūkas piebarot, lai gan turpat simt metru tālāk no barotavas var atrasties milzu lauks ar nenokoptu kukurūzu. Joprojām daudzi uzskata, ka mednieki ir pie visa vainīgi un neko nedara, lai mēri apturētu. Principā mēs pie tā jau esam pieraduši pa šiem desmit gadiem un vienkārši dzīvojam tālāk. Spānijā bija vajadzīgi trīdesmit gadi, lai no sērgas atbrīvotos, bet tur bija citi apstākļi un nosacījumi. Savukārt Sardīnijā, kas ir sala, ar vīrusu sadzīvo jau daudzus gadu desmitus un tas nekur nav pazudis. Šobrīd Latvijas apstākļos viennozīmīga risinājuma nav, tā ka atliek rīkoties saskaņā ar sirdsapziņu, rīkoties pareizi, lai neveicinātu slimības triumfa gājienu!
Šaujam garām!
